Mūsu valstī padomju okupācijas karaspēks nav saistāms ne ar ko pozitīvu, jo tas pirmo reizi šeit, pretēji latviešu vairākuma gribai, ienāca jau gadu pirms vācu nacistu armijas. Ja salīdzina nacistu un komunistu iznīcināto latviešu skaitu, tad ievērojami rekordisti ir komunisti, kuri Staļina laikā represēja lielāko daļu latviešu inteliģences un nācijas kodola, nemaz nerunājot par latviešiem, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, bēgot no komunistu nāves mašinērijas. Mūsu tautai jebkas bija labāks par sarkanā mēra atgriešanos Latvijā un tā ir svēta patiesība, jo to postu kādu še nesa sarkanais terors, latvieši nebija piedzīvojuši kopš Ivana Bargā laikiem. Ar to gribu uzsvērt, ka nekādā ziņā latvietis nav bijis nacisma ideoloģijas piekritējs, bet tikai un vienīgi koncentrējies uz cīņu pret sarkano teroru, kuru asociēja ar galveno Latvijas un latviešu apdraudētāju.
Kurp mēs ejam šodien? Vai ar savu lojalitāti Latvijā dzīvojošiem krievu tautības pārstāvjiem un viņu vēstures interpretācijai, kura pēc būtības nav mainījusies kopš PSRS laikiem, panākam lojalitāti arī no viņu puses? Vai mūsu liberālā politika pret Latvijas iebraucējiem, kuri pamazām integrējas mūsu pilsoņu kopumā, attaisnojas? Kāda pretimnākšana pa šo laiku ir sagaidīta no PSRS laikā Latvijā iebraukušiem kolonistiem un viņu pēctečiem, nemaz nerunājot par bijušām militārpersonām un to ģimenēm, kurās lielākoties nepārtraukti kultivēts naids vai pārākuma sajūta pret latviešu nāciju?
Šogad 9.maijā kopā ar Rīgas domes deputātu Jāni Mārtiņu Skuju nolēmām doties pavērot kā tiek ievērots likums, un vai policija dara visu, lai komunistiskā atribūtika netiktu lietota gājiena laikā (Papildus visam secinājām, ka vēl joprojām likumdošanā šis jautājums nav sakārtots un publiskos pasākumos šo atribūtiku lietot nav aizliegts!).
Nekur tālu nebija jāiet, jo jau pie okupācijas muzeja (cik simboliska vieta..) mēs sastapām ap simts cilvēku, kas gatavojās doties gājienā pāri akmens tiltam uz savu atbrīvotāju pieminekli (lasi Latvijas okupācijas pieminekli). Nepagāja ne pāris minūtes, kad mani pārņēma vispārējs riebums, skatoties uz šiem agresīvajiem, alkoholu pārmērīgi lietojušiem indivīdiem, kas skaļi propagandēja krievu nācijas pārākumu un Latviju kā senu krievu nācijai piederošu zemi, kuru dibinājuši rusu priekšteči. Ikreiz, galvenajam runātājam pieminot vārdu „latiši”, šo cilvēku sejās bija manāma tramīga naida izteiksme. Tika uzsvērta Latvijas valsts diskriminējošā politika pret šejienes krieviem un latgaļiem, kam šī zeme pieder, kā arī tika izsaukti saukļi, ka visiem krieviem varu un visiem krieviem ir jāturas kopā, jo krievi ir paši labākie, utt. Šos saukļus sauca kādas Baltijas kazaku organizācijas vietējais atamans, kurš ik pa brīdim uzsvēra, ka ar krieviem kopā ir Dievs.
Tad nu daži no minētajiem jauniešiem, pēc ilgāka laika Mangaļu minerālūdens pudeles malkošanas (novēroju šo jauniešu emocijas pēc katra minerālūdens iedzertā malka, kas bija līdzvērtīgās tām, kuras izrāda cilvēki, kas dzer vodku) kļuvuši pavisam drosmīgi, centās ar savām sarkanajām lupatām (speciāli izveidoti šo svētku karogi) tikt iekšā okupācijas muzejā, solot izsist logus, ja nelaidīs iekšā. Kāda sirma kundze, absolūtā mierā, iznāca no okupācijas muzeja un tālāk par ārdurvīm šos deklasētos elementus nelaida iekšā. Redzot, ka netiek ielaisti, jo rokās ir karogi – mūsu „varoņi” devās ap stūri noņēma šos karogus no kātiem un sabāza aiz krekliem, lai dotos atkal muzejā un ņirgātos par tur izstādītajām ekspozīcijām, fotografējoties ar sarkaniem karogiem un iespējams arī kaut ko apgānot vai izdemolējot (šo mēs secinājām no viņu diezgan skaļās sarunas muzeja ārpusē). Kopā ar deputātu Jāni Mārtiņu Skuju nolēmām doties muzejā kopā ar šiem jauniešiem, lai personīgi pārliecinātos, ka nekādas huligāniskas darbības netiks veiktas. Mūsu nepārtrauktā klātbūtne viņiem traucēja veikt jebkādas iepriekšminētās darbības, kā rezultātā viss ko viņi izdarīja bija okupācijas muzeja ekspozīcijas apskatīšana.
Tie bija trīs puiši vecumā no 18 -21 gadam. Redzams bija, ka viņu bravūra sakņojas pretlatviskā audzināšanā un absolūti citādā vēstures izpratnē, jo viss ko viņi redzēja un lasīja tiem šķita pretīgs, pat skaitļi par uz Sibīriju izsūtītajiem latviešiem. Viens no puišiem ar tādu naidu skatījās uz Latvijas karogu ekspozīcijas sākumā, ka jebkurš vērotājs no malas varētu saprast un secināt, ka šis indivīds darīs visu, lai ieriebtu Latvijai un latviešiem, jo to visu no sirds un patiesi nīst.
Secinājumi.
Secinājumi pagaidām man būs visai īsi un skaudri. Ir steidzami jānosaka sabiedrības integrācijas politika kā viena no galvenajām Latvijas iekšpolitikas prioritātēm gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Šobrīd mums jau jāveic seku likvidēšanas pasākumi, kuriem ilgtermiņā ir jākļūst arī kā preventīviem pasākumiem, lai mūsu valstiskums un latviešu tauta neizzustu. Šeit pamatā ir jābūt divu sabiedrības daļu kompromisam. Es teiktu, ka ir jāpanāk daudz lielāks kompromiss no Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem, nekā no latviešiem, jo savu kompromisu resursu latvieši jau lielākoties ir izsmēluši un esam tur kur esam. Vai 90.gadu sākumā un vidū kādam normālam latvietim varēja prātā ienākt, ka tik liela Latvijas iedzīvotāju daļa 21.gs. vēl turpinās Latvijā svinēt padomju okupācijas svētkus un plivinās sarkanās lupatas? Vai mēs visi kopā esam tā pamatīgi izanalizējuši tās kļūdas kāpēc esam tur, kur esam un, kāpēc ar mūsu zemi un tautu vēl joprojām manipulē un spēlējas lielais austrumu kaimiņš? Es domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks pielikt reālas pūles, lai gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski glābtu Latviju no ilgtermiņa bojāejas. Bet varbūt ir jau par vēlu?