Kņada izpaužas tā, ka visos iespējamos veidos esmu centusies noskaidrot, cikos man jāieņem rinda pie skolas, lai es tiešām būtu droša, ka to vietu dabūšu. Šī centra skola nav mana kaprīze, jo izvēlētā tādēļ, ka atrodas vienā kvartālā, apejot tikai ap stūri, ar mūsu jau četrus gadus oficiālo un reālo mājvietu. Turklāt man arī nav nekādu ambīciju, ka manam bērnam vajag īpaši prestižu skolu, jo pati esmu beigusi Rīgas 36.vidusskolu (tagad Teikas vidusskola), kura manā laikā nu nekādi neskaitījās starp prestižajām. Taču man tā bija gana laba skola, lai ne vien labi sagatavotu mani uzvarai republikas olimpiādē, bet arī augstskolai. Paldies par to skolai, pēc kuras tolaik neviens nerāvās.
Tas, ko esmu noskaidrojusi par skolu savam bērnam – katru gadu piesakās vairāk cilvēku, nekā ir vietu, vecāki pirms pieteikšanas nīkst nakti mašīnā pie skolas, un nekādu garantiju tuvākās apkaimes reālajiem iedzīvotājiem nav. Toties katru gadu atklājas, ka dažos mikrorajona dzīvokļos reģistrēts liels skaits bērnu, viengad bijuši pat 26 pirmklasnieki vienā dzīvoklī. Jau tagad internetā var atrast sludinājumus, ka par bērna deklarēšanu mikrorajona dzīvoklī jāmaksā vien nieka 100 lati. Tas viss ir atklāti un visiem zināms.
Jezga ap bērnu pieteikšanu Rīgas centra skolās ir labi zināma jau vairākus gadus, tāpat kā negodīgā deklarēšanās. Cilvēki to neslēpj, jo katrs taču grib sev un savam bērnam rast šķietami labāko variantu, pat ja tas nozīmē nīkšanu stundām sastrēgumos. Turklāt psihozei ap centra skolām nav arī nekāda tieša sakara ar skolu kvalitāti un to vērtējuma reitingiem.
Protams, ka mēs iesim nākamotrdien un godīgi stāvēsim rindā, lai pieteiktu savu bērnu skolā un tāpat kā liela daļa cilvēku būsim bezspēcīgi pret tiem, kas rīkojas negodīgi. Taču mieles, ko man rada visa šī jezga, ir nepārprotamas. Sausais atlikums no tā visa ir paraugs, ko mēs ar valsts tiešu atbalstu iemācām saviem bērniem jau pirms skolas sliekšņa pārkāpšanas – dzīvē uz priekšu var tikt, tikai apčakarējot savu valsti un līdzcilvēkus. Mācies, bērniņ!