Patiesībā ne vien uzbrukums valsts amatpersonām, bet uzbrukums jebkuram pilsonim ir uzbrukums valstij, jo tiek aizskartas valsts garantētās indivīda tiesības uz neaizskaramību. Tomēr šajā situācijā, manuprāt, godātie ministru kungi ir stipri pārsteigušies savos vārdos. Šoreiz ministriem būtu noderējusi piesardzība spriedumos, kuru parasti viņi piesauc tad, kad nelikumīgos darbos tiek vainots kāds viņu kolēģis.
Vladimirs Vaškevičs, lai arī kādi būtu viņa nopelni valsts labā, ir ierēdnis par kura darbības likumību pēdējā laikā ir radušās nopietnas šaubas un tiesībsargi ir sākuši izmeklēt iespējamu Vaškeviča interešu konfliktu lobējot olu ražotāju Baltvicovo. Miglā tīti ir Vaškeviča kunga ienākumi, jo acīmredzami viņš dzīvo pāri saviem legālajiem ienākumiem. Tikpat mīklaini ir Vaškeviča kunga sievas, Ināras Vilkastes daudzmiljonu darījumi. Protams, „vissneinformētākā“ valsts amatpersona—premjers Aigars Kalvītis saka, ka viņa rīcībā nav informācijas par kādām nelikumībām, kuras būtu veicis Vaškevičs un visas baumas izplatot viņa nelabvēļi—kontrabandisti.
Lai kā arī tur būtu ar to „informāciju“ par Vaškeviča paša iespējamajiem noziegumiem, viņš nu reiz nerada apdraudētas un taisnības dēļ vajātas amatpersonas iespaidu. Patiesībā neizpratni rada tas, ka augstākās valsts amatpersonas aizstāv cilvēku, kura reputācija nav nevainojama. Protams, brīdī, kad ierēdnim ir uzbrukts, būtu neētiski atbrīvot viņu no amata, bet kādēļ tik ilgi tiek paciests ierēdnis, kura darbība liek uzdot daudzus, jo daudzus jautājumus. Tāpat es vairītos saukt uzbrukumu Vaškevičam par uzbrukumu valstij, jo vēl nav skaidrs kādēļ tika uzbrukts. Varbūt Vaškevičam uzbruka, jo viņš nav ar kādu dalījies vai arī lobējis tos, kurus nevajadzētu lobēt. Ja tas bija uzbrukums valstij, tad tai, kurā valda savstarpējais korporatīvais gars—Kalvīša valstij, kurā no komjaunatnes sekretāra var aši kļūt par Valsts prezidentu.