Otrs signāls - Jāņa Dombura
runa sestdien. Tā skaidri nosauc krīzes cēloņus un vaininiekus,
apstrīdot prezidenta aplamo formulējumu, ka mēs, lūk, divdesmit
gadus esam pēc labākās sirdsapziņas cēluši Latvijas valsti (ja
prezidents tiešām tā domā?...). Domburs liek priekšā nosēdināt
vienu otram pretim oligarhus un Nacionālās drošības padomi, pieprasot
no vaininiekiem konkrētas rīcības. Tas ir izmisuma kliedziens. Reāli?
Diemžēl nē. Jau tūdaļ sākās runas par „juridisko nopamatojumu”
(zēni jau vāca sev, izmantojot likumdošanas nepilnības pēc principa
„Kas nav noķerts, tas nav zaglis”, pierādīt būs neiespējami).
Un arī pašreizējā padome diezin vai būs ar mieru piedalīties šādā
konfrontācijā, liela daļa tās locekļu tak ir „savējie”. Ko
tad? No šī parlamenta gaidīt kaut kādus jēdzīgus risinājumus
(Krīzes likums?) ir pilnīgi bezcerīgi, te darbojas ļeņiniskais
partejiskuma princips, nepielūdzams savā stulbumā un naudiskajā
angažētībā.
Bezcerīgākais ir tas, ka
Dombrovska valdība tā arī nav spējusi piedāvāt krīzes pārvarēšanas
plānu, vien samazinot visu un visur, vienlaikus atkārtojot mantru
par lata stabilitāti un aizdevēju prasībām. Respektīvi, mūs valda
un rīko aizdevēji. Ja tā, tad varbūt viņos jāklausās nopietnāk?
Varbūt taisnība ir Turbjernam Bekeram, kurš Dagens Industri raksta:
„Alternatīva (lata) devalvācijai ir gaidīt, kamēr izsīkst rezerves
lata stabilizēšanai, lai tad ekonomikai ļautu pazust melnā bezdibenī”.
Patīk mums vai nepatīk (un man šausmīgi nepatīk!), bet zviedri
nu valda te gauži reāli, viņi uztraucas. Un tas nozīmē, viņi var
piespiest rīkoties tā vai citādi. Tādēļ pompoziem apgalvojumiem
no mūsu valdības un bankas puses ir minimāla ticamības pakāpe.
Toties liela ticamības pakāpe ir tam, ka pēc 6. jūnija vēlēšanām Dombrovska valdība kritīs, zēni mēģinās veidot citu, lai iegūtu laiku elites peļņas (Verjē citē SVF bijušo speciālistu: „valstis ir izmisīgā ekonomiskā situācijā tādēļ, ka elite vadīja valsti kā savu privātuzņēmumu, kura uzdevums ir nest viņiem peļņu”) pārvietošanai drošākās vietās. Tas nu būtu mirklis, kad prezidents varētu beidzot parādīt savu gribu un māku, iejaucoties, lai apturētu politisko un ekonomisko lejupslīdi: Saeimas atlaišana, vēlēšanas. Neticu, ka Latvijas vēlētāji nozombēti tā, lai vēlreiz ievēlētu kampējus, bodniekus un lozungu izkliedzējus. Sabiedrība viļņojas, apstākļi vienkārši piespiež. Varbūt pēc gadiem varēsim teikt, ka 2009. gada Vasarsvētku laikā sākās Latvijas garīgā un saimnieciskā atdzimšana? Tas būtu zelta vērts ieguvums. Signāli rāda, ka tas varētu notikt.