Viļņošanās Eiropā

Teju teju notiekošās vēlēšanas Čehijā radījušas ko līdzīgu. Grupa pazīstamāko intelektuāļu un kultūras darbinieku organizējuši kustību „Nomainiet politiķus!” ar mērķi pamudināt vēlētājus nebalsot par tiem, kuri jau pabijuši pie varas. Savukārt kustība „Sabiedriskās lietas” formulējusies kā ielu un laukumu partija ar populisma iezīmēm, to vada jauns žurnālists, kurš neatzīst uzvalkus un savās runās neskopojas ar epitetiem. Jaunais cilvēks īsā laikā kļuvis par zemes populārāko politiķi, varētu savākt ap 10% balsu.

Turpat blakus, Slovākijā, arī gatavojas vēlēšanām. Patlaban valdošie sociāldemokrāti nogremdējuši kristīgos demokrātus (kuru vadībā slovaki ieviesa eiro) ar atklājumiem par koruptīvu partijas finansējumu. Šajā labā spārna tukšumā galvu pacēlusi slovaku Nacionālā partija no vienas puses un tai pretim - ungāru partija „Tilts”, kura gan vēlas samierināt kopš Austroungārijas laikiem kvēlošo etnisko konfliktu starp slovakiem un ungāru minoritāti. Šis konflikts nopietni traucējis valsts dzīvi. Arī te – kas pazīstams? Piebildīšu – slovaku gadījumā svarīgi tas, ka bijusī impērija sen vairs neeksistē, un ungāriem nav pat domu par tās atjaunošanu.

Ārpus visa tā stāv Bulgārija, kur politiskās kaislības spēlē mazu lomu. ES pagaidām apturējusi savu palīdzību šai zemei, jo pēcpadomju mafija te praktiski sagrābusi varu tiktālu, ka iedzīvotāji nevēlas izteikties vai liecināt, baidoties nevis par savu darbu vai uzņēmumu, bet gan par dzīvību. Cīņu ar brutālajiem mafioziem patlaban veic ministru prezidents Borisovs ar lozungu „man nav draugu, un no ienaidniekiem es nebīstos”, piebilstot: „tik ilgi, kamēr vainīgie nebūs aiz restēm, politiskā dzīve valstī neatjaunosies, jo iedzīvotāji nevienam neuzticēsies”. Krass piemērs tam, kas notiek, ja korumpētai korporatīvai sistēmai laikus neliek šķēršļus un to nesauc pie atbildības.

Kā redzam, gandrīz vai visās t.s. jaunajās ES dalībvalstīs risinās strauji procesi, ko izraisa iedzīvotāju augošā neapmierinātība ar līdzšinējo politiķiem un politisko procesu kopumā. Tas lielā mērā notiek tādēļ, ka PSRS sabrukšanās laikā bijušās varas funkcionāri lieliski prata izmantot savus sakarus un iespējas, lai pārņemtu pašu galveno – valsts ekonomisko dzīvi un pielāgotu to savām „vajadzībām”. Un būtu visai naivi iedomāties, ka padomju vai „sociālistiskajā” iekārtā skoloti prāti varētu izvirzīt nacionālās intereses priekšplānā. Jauniegūtā neatkarība un rīcībspēja viņiem bija un ir vajadzīga tikai tam, lai nodrošinātu savu, savu draugu, savu korporatīvo veidojumu zelšanu, pārējos barojot ar demagoģiju. Šai ļaužu kategorijai radušies sekotāji un skolnieki.

Bet šimbrīžam vēlētājiem ar to vairs nepietiek, un tas jau pats par sevi ir ievērojams solis uz priekšu demokrātijas virzienā. Kas tālāk?

Ungārijā jauniešu kustībai laimējās, jo viņi tagad var pievienoties Fidesz vadītāja Orbana (ieguva absolūtu vairākumu) precīzajai, ungāru vēlētāju atbalstītai ekonomiskās un sociālās darbības programmai. Čehijas un Slovākijas iznākums vēl tikai taps redzams. Bulgārijā? Ja premjeram būs izturība un sabiedrotie... Ja ne, valsts var nogrimt mafijas purvā.

Kā ar mums? Burbuļošanu, neapmierinātību, katastrofālo neuzticēšanos pašreizējai elitei jo spilgti redzam arī Latvijā. Vai nākošās vēlēšanas te ko uzlabos?

Būtu naivi domāt, ka ar rāvienu nokārtosim visu. Bet uzlabojumam jābūt. Optimālā gadījumā atbīdīsim no varas tos, kuri izdveš visasāko nemākulības un korupcijas dvaku. Tad varētu veidoties normāla, valsts intereses aizstāvoša koalīcija (jo neviena no partijā vai apvienībām droši vien neiegūs absolūto vairākumu).

Vai šāda uzlabojuma šķietamā pieticība ir iemesls, lai novērstos no  vēlēšanām? Vai labāk sēdēt mājās un šķendēties par visu un visiem? Vājš mierinājums, varbūt uz mirkli. Pašreizējā valsts iekārta mums paver balsošanas, aktīvas pilsoniskās līdzdalības ceļu. No tā jānoslauka tie, kuri līdz šim nav vēlējušies uzklausīt Latvijas iedzīvotājus, bet valsts ekonomiskā sabrukuma „arhitektiem” jāsaņem sods.