Arī mana pēdējā dienasgrāmatas raksta temats nebeidz būt aktuāls, jo Lattelecom stāsts nebūt nav galā. Vismaz publiski pieejamajā daļā. Joprojām presē lasāmas spekulācijas, ko īsti pārstāv Melngaiļa iedomātais privatizācijas modelis - amerikāņus, Šķēli vai kādu citu – un cik labs puisis viņš patiesībā ir.
Bet stāsts jau nav par Melngaili vai Šķēli. Dažam hroniski piemirstas aizdomāties par valsts interesēm. Lai gan aicināju valdību pirms atbildīgā lēmuma pieņemšanas izvērtēt šī Latvijai ļoti nozīmīgā uzņēmuma tehniski ekonomiskās attīstības variantus, nosūtīju argumentētu vēstuli Ministru Prezidentam. Ar vairākiem jautājumiem, piemēram, – kā rokās nonāks uzņēmums, līdz ar to telekomunikāciju nozares Latvijā vissvarīgākā sastāvdaļa, ja to pārdos izsolē vai arī, kad, atbilstoši pašreizējam projektam, beigsies tā pārdošanas aizliegums?
Joprojām ļoti ceru, ka izvērtēšana tomēr notiks, jo valdība sāk strādāt, un varbūt Ziemassvētku pārdomu laiks palīdzēs arī Kleckina kungam pašam pieņemt viņam nepatīkamo, bet vienīgo pareizo lēmumu par atkāpšanos.
Bet nu par šo, visai interesanto tematu - zīmoliem. Uzzināju, ka agrīnā rudenī Eiropas Savienības līmenī aizsargājamiem produktiem (zīmoliem) pievienojās vairāki Spānijas piparu veidi, čehu maize un itāļu rīss. Šie produkti vietējo aizsargājamo zīmolu sarakstā nāca klāt tādām delikatesēm kā, piemēram, grieķu Fetas siers un itāļu vīģes Bianco del Cilento. Spāņu pipariem Pimiento de la Vera un itāļu rīsiem Risso di Baraggia di e lese e ver Cell esse tika piešķirts aizsargātas izcelsmes nosaukuma statuss (protected designations of origin - PDO). Šis īpaši aizsargājamās izcelsmes produkta nosaukums tiek lietots, lai aizstāvētu pārtikas produktus, kurus ražo, apstrādā un sagatavo noteiktā ģeogrāfiskā vietā, lietojot atpazīstamas zināšanas (know-how). Čehu maizei ar nosaukumu Karlowarsky suchar tika piešķirts aizsargātas ģeogrāfiskas norādes statuss (protected geographical indications – PGI), kurš nozīmē, ka šis produkts ir saistīts ar specifisku ģeogrāfisku reģionu vismaz vienā ražošanas stadijā. Šī maize ir cepta, lietojot ūdeni un sāli no termālajiem avotiem Čehijas SPA pa pilsētā Karlovi Vari. Visos trijos minētajos gadījumos attiecīgā statusa piešķiršana nozīmē, ka tikai tādi ražotāji, kuri atrodas noteiktajā reģionā un lieto noteiktu tehnoloģiju, drīkst izmantot savas produkcijas aizsargāto nosaukumu.
ES jau ir apmēram 800 produktu, kuri tiek aizsargāti šajās PDO un PGI shēmās. Šeit var minēt produktus, sākot ar skotu īpašo kūpināto mencu līdz pat sevišķajai itāļu vīģu šķirnei. Itālija aizsargāto zīmolu skaita ziņā ES ir līdere, jo šis valsts kontā ir veselas 159 attiecīgās vienības. Tomēr joprojām ir 9 ES valstis – Bulgārija, Igaunija, Kipra, Malta, Lietuva, Rumānija, Slovākija, Ungārija, kā arī Latvija, kuras nav reģistrējušas nevienu aizsargājamo zīmolu.
Tomēr Latvijā ir virkne brīnišķīgu vietējo produktu. Vēlētos mudināt Latvijas oriģinālo produktu radītājus parūpēties par savu zīmolu reģistrāciju un aizsargāšanu Eiropas līmenī. Nezinu, piemēram, vai fantastiskā Lāču maize par to ir parūpējusies, tomēr Latvijā (nevis Eiropā!) dzirdēju, ka tai, iespējams, varētu būt problēmas ar sastāva publiskošanu un līdz ar to realizāciju citviet Eiropā utt. Bīstos, ka varam nokavēt sev kaut ko ļoti būtisku – valdības nespēja panākt to, ka varam izmantot vietējo pienu, gaļu, dārzeņus un svaigi noķertās zivis mūsu iedzīvotāju nepastarpinātai ēdināšanai ir tam uzskatāms piemērs.
Šāds zīmols var lieti noderēt arī cita aspektā– piemēram, kā Latvijai vai arī kādam tās novadam raksturīga neatkārtojama un pievilcīga iezīme, interesants līdzeklis un veids tūristu intereses izraisīšanai. Galu galā - ar ko tad latviešu knapsieriņš būtu sliktāks par zviedru pūdētajām siļķēm?