Latvijas čellu trio Melo-M pietiekami daudz uzstājas ārzemēs, lai tādai pašironijai — dzimtenes turnejas nosaukumam Apkārt pasaulei — nebūtu līdzīga pamata kā šovasar izveidotajai grupai Zvani, kas vienā no savām dziesmām kliedz: "Kas esam mēs ārzemēs? Kas esam mēs? Itin nekas!"
Čellists, ģitārists, aranžētājs un grupas Melo-M līderis Kārlis Auzāns pilnībā piekrīt šim lozungam, kaut, koncertējot aiz lielā okeāna, reiz bijis konkrēts piedāvājums palikt tur gadu, lai kārtīgi izsistos, tomēr viņi atteikušies: "Man tā Amerika ne pārāk patīk. Šeit tomēr ir citādi. Šī zeme ir tava, un visur citur tu būsi iebraucējs. Ilgus gadus. Varbūt tikai tavi bērni tur skaitīsies vietējie. Protams, tagad daudzi aizbrauc, jo tā ir vienkāršāk, bet ir jāsakārto šeit sabojātā ekonomiskā vide, un tas nav divu vai trīs gadu, bet veselu paaudžu jautājums. Tikai tad, kad vietā nāks jaunāki, trenētāki un izturīgāki, varēs kaut ko mainīt. Paskaties, kā vienā Madonnas koncerta vakarā tā masa no Latvijas uz Igauniju izveda vismaz pusmiljonu latu — par biļeti un par to, ka tur paēda. Nevaram sarīkot šeit paši, bet pārpumpējam naudu citā kabatā."
Tautiskās asociācijas
Melo-M mūzika pasaulē skan tālu. Nesen Kārlis internetā saņēmis vēstuli no citas pasaules malas. Kāds pāris no Brazīlijas gribot precēties, un viņiem ļoti patīkot Kārļa sacerētais Div" upītes grupas Melo-M un orķestra izpildījumā, bet nekur nevarot atrast ierakstu — YouTube interneta vietnes kvalitāte tāda pašvaka, un to kāzās nevarot atskaņot.
Around The World/Apkārt pasaulei ir jaunā Melo-M albuma nosaukums, un tam iedvesmu trio esot smēlies koncertceļojumos. Tomēr šie skaņdarbi ir labi pazīstami, un nešķiet, ka tos varētu atrast, tikai apbraukājot pasauli. "Tā ir kompilācija no dažādu tautu vizītkartēm, kuras nevar sajaukt ne ar ko citu. Neteikšu, ka tas ir tīrs folks, bet mūzika, ar ko asociējas dažādas pasaules tautas. Pats galvenais, ka es nekur nevarēju atrast tādas izlases, kurās dažādu pasaules tautu melodijas būtu atrodamas vienā programmā, stundas laikā izskrienot visam cauri."
Albumā ir grieķu sirtaki, savulaik grupas Rednex izpildījumā populārās amerikāņu tautasdziesmas Cotton Eye Joe oriģinālversija, angļu klasika Greensleeves, ko spēlējušas daudzas rokgrupas. "Turklāt ar čelliem tas nekad nav ieskaņots, un ir svarīgi izdarīt kaut ko tādu, kas līdz šim nav bijis. Pavasarī jau nospēlējām dažus koncertus Latvijā, un šīs melodijas ļoti labi iedarbojas uz publiku — cilvēks var nākt no jebkuras vietas pasaulē, bet šīs melodijas viņu uzrunās, jo tās ir izturējušas laika pārbaudi. Tam pat ir kaut kāds fizioloģisks pamats — tautas mūziku veidojot, cilvēki nav domājuši par formu, bet vienkārši spēlējuši tā, kā viņiem patīk. Tur nav kaut kādu muzikālo rāmju," stāsta Kārlis, pēc kura iniciatīvas 2005.gadā izveidotajam Melo-M šis ir jau trešais albums pēc pazīstamām latviešu un ārzemju popa un roka dziesmu apdarēm.
Šī programma esot tehniski krietni sarežģītāka, jo tautas melodijas nemaz neesot tik vienkārši instrumentāli izpildīt: "Tās līdzinās sarežģītiem īsiem klasiskiem skaņdarbiņiem. Šoreiz neizmantojām bungas, bet dažādas perkusijas — arī sitot pa čella korpusa vietām. Būtiskākais, ka izmantojām čellu bez skaņas noņēmējiem kā akustisku instrumentu, jo folkmūzikai vajag būt ar autentisku akustisku piesitienu. Vienīgi latviešu dziesmā Bēdu manu, lielu bēdu esam atļāvušies izmantot draivu."
Minimums — maksimums
Kārlis šogad uzrakstījis mūziku un iespēlējis visus instrumentus Anda Miziša spēlfilmai Medības, par ko nominēts Lielā Kristapa balvai labākā komponista kategorijā. "Man tā lieta tiešām patīk — rakstīt mūziku vizuālajam materiālam. Šogad sanāca divi tādi darbi — otrs ir studentu filma Paukotājs." Mūzika tapusi, skatoties datorā jau gatavu samontētu filmu, sajūtot ritmu un formu. Kārlis atzīst, ka specifika pavisam citāda nekā, piemēram, vecajā filmā Pūt, vējiņi!, kurā uzņemšanas laukumā skanēja jau gatava un orķestra ierakstīta Imanta Kalniņa mūzika, pēc kuras vadījās filmēšanas grupa.
Kārļa paša otrās grupas
Melo-M savulaik bieži uzstājās biroju atklāšanā un ballītēs jeb tā sauktajos korporatīvajos pasākumos, bet šai jomā nu Latvijā viss beidzies. "Pilnīgs čau! Firmas cita pēc citas vācas ārā no birojiem, bet es par to nedomāju, jo mūziķi ir bijuši visos laikos. Sabiedrībai ir nepieciešamība attīstīt savu garīgo pasauli. Tāpat kā aizejot uz Jauno Rīgas teātri. Tā ir kā mācību stunda. Viņi audzina sabiedrību, strādājot tā, kā latviešiem būtu jāstrādā: ar minimāliem līdzekļiem sasniedzot maksimālu rezultātu.