Turpmāk mana prioritāte būs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris! — saka starptautiski pieprasītais diriģents Karels Marks Šišons, ieradies diriģēt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) noslēguma koncertu, kas 22.maija vakarā notiks Lielajā ģildē. Viņš jau devis savu principiālo "jāvārdu", piekrītot kļūt par orķestra galveno diriģentu. Līgums, kura galīgais slīpējums un parakstīšana vairs esot tikai tehnisks sīkums, paredz, ka Karels Marks Šišons stāsies LNSO galvenā diriģenta amatā 2009.gada septembrī, lai vadītu orķestri turpmākās trīs sezonas.
Grūtā, vienkāršā izvēle
"Viss ir ļoti vienkārši. Mēs izvēlamies lietas, kuras nāk īstajā laikā. Piekritu, jo LNSO piedāvājums nāca īstajā laikā!" saka K.M.Šišons. Viņš jau paziņojis, ka neturpinās galvenā diriģenta darbu Grācas simfoniskajā orķestrī, kam politiķi atsakās piešķirt nepieciešamo atbalstu. "Man bija trīs piedāvājumi, visi atnāca praktiski vienlaikus. Pirmais bija no LNSO, nākamie no tradīcijām bagātā Brno filharmoniskā orķestra Čehijā un no orķestra Seviļjā, kas arī ir gana labs. Izvēlējos LNSO, jo jau astoņus gadus muzicējot kopā tieši ar šo kolektīvu man ir vislabākā sajūta — tā, ko sauc par jūtu ķīmiju. Turklāt esmu cieši pārliecināts, ka tieši Rīgā ir reāla telpa, perspektīva orķestra mākslinieciskajai attīstībai," tā K.M.Šišons, piebilstot, ka viņam ļoti patīk arī publika Rīgā.
Šīs simpātijas ir abpusējas, apliecinājusi klausītāju reakcija K.M.Šišona iepriekš diriģētajos koncertos. Arī tas, ka biļetes uz LNSO sezonas noslēguma koncertu izpirktas jau pavasarī. Tajā viņš diriģēs Hektora Berlioza vokālo ciklu Vasaras naktis, kura soliste būs mūsu slavenā operdīva Elīna Garanča, un L.van Bēthovena 9.simfoniju, ko pirmoreiz atskaņos Barenreiter redakcijā — t.s. Urtext, kas ir visatbilstošākais Bēthovena rokraksta oriģinālam.
Divi vīri laivā
Tomēr lēmums nenācis viegli: "Protams, būtu daudz vieglāk, neuzņemoties atbildību. Taču LNSO pēdējā laikā notiek kaut kas ļoti īpašs. Manuprāt, tā direktors Ints Dālderis ienesis orķestrī svaigu gaisu. Atšķirībā no daudziem citiem vadītājiem viņš nebaidās riskēt un dara daudz ko tādu, ko citi neuzdrošinātos. Es viņam ļoti ticu, tāpēc lūdzu ierakstīt līgumā punktu, kas paredz man izvēles iespēju atstāt savu amatu, ja viņš gadījumā kaut kādu iemelsu dēļ atstātu direktora posteni." K.M.Šišons pastāvējis uz šādu punktu par zīmi orķestrim, sabiedrībai un Latvijas valdībai, ka "šī ir nevis viena vadītāja, bet divu vīru — domubiedru komanda. Mums ir kopīga orķestra attīstības vīzija un ideāli. Par savu vissvarīgāko uzdevumu uzskatu izkopt orķestra skaņas kultūru (Klangkultur), LNSO īpašo skanējumu. Tā, lai to dzirdot, mēs uzreiz to pazītu".
Kāpēc gan viņš nepadevās vilinājumam vadīt Brno orķestri, kas šajā ziņā ir ticis krietni tālāk? "Tāpēc ka LNSO ir daudz lielāks potenciāls, daudz augstāki iespēju griesti," skan atbilde.
K.M.Šišons zina, ka daļa mūziķu baiļojas, vai, ieviešot visādas pārmaiņas, daudzus neaizdzīs pensijā? "Es ļoti labi apzinos, ka darīšana ir ar dzīviem cilvēkiem un visam, arī visbūtiskākajām pārmaiņām jānotiek cilvēcīgi. Ja mūziķim katru dienu teiktu, ka viņš spēlē slikti, tad pēc trim gadiem viņš spēlēs tikai sliktāk. Visizcilākajam mūziķim gadās arī neveiksmīgas uzstāšanās. Tāpēc katram tiks dota iespēja kopā attīstīties un augt. Mēs visi attīstāmies, ir veiksmes un neveiksmes, taču vissvarīgākais ir tas, ka pamatvirziens ir pareizs un mūsu sadarbība pašos pamatos ir auglīga!" diriģents saka.
Nav mācību poligons
Viņaprāt, vēl būtiskāk par paša diriģētajām septiņām programmām gadā ir — kas diriģēs orķestri laikā, kad viņa šeit nebūs? "LNSO ir galvenais simfoniskais orķestris valstī, Latvijas kultūras kapitāls, un tam jāapliecinās visaugstākajā līmenī. Nacionālo kultūras kapitālu nedrīkst pārvērst par mācību un izmēģinājumu poligonu, par trenažieri topošiem diriģentiem. Tas ir vīruss, no kura ir jāatbrīvojas, LNSO ir pelnījis ko labāku. Turpmāk orķestris mācīsies no diriģentiem, kas spēj sniegt tam izaugsmi," tāpēc tagad tiek rūpīgi plānots orķestra darbs. Jautāts par diriģentiem, kurus vēlas aicināt orķestra priekšā, K.M.Šišons kā pirmos nosauc mums jau pazīstamo zviedru diriģentu, klasikas interpretācijas meistaru Ūlu Rūdneru un latviešu diriģentu Andri Nelsonu. "Svarīgi, lai ar orķestri strādātu ne tikai mākslinieki ar vārdu, bet gan īsti darītāji," paskaidro K.M.Šišons, kurš pats nevēlas gatavot programmas trijos mēģinājumos, kāda ir ierastā starptautiskā prakse. "Es nevēlos, lai mēs strādātu tādā steigā un stresā. Katrreiz vēlos šeit pavadīt desmit dienas. Patlaban četrās dienās gatavojam Bēthovena 9.simfoniju, bet tas ir pārāk saspringti!" Viņš uzskata, ka vairāk LNSO koncertos jāskan latviešu mūzikai, un jau pats gatavojas Dziesmu svētku simfoniskajā koncertā diriģēt trīs latviešu klasiķu opusus.
Turpinot sadarbību pašreizējā LNSO goda viesdiriģenta statusā, K.M.Šišons nākamsezon gatavos trīs projektus: Dž.Verdi operas Aīda koncertiestudējumu, kura titullomā būs amerikāņu operprīma Andžela Brauna, Čigānu mūzikas programmu kopā ar šajā repertuārā īpaši spožo vijolnieku Sergeju Krilovu un Dž.Verdi Rekviēmu sezonas noslēgumā. "Tomēr diriģenta darbs nav tikai tas, ko redz koncertos un mēģinājumos orķestra priekšā. Diriģenta panākumus pat nenosaka arī tas, kā viņš vienatnē studējis partitūras, bet gan tas, kā viņš — būdams aizņemts ar darba plānošanu un visādiem menedžmenta sīkumiem, atradis laiku šai studēšanai!" K.M.Šišons atklāj amata noslēpumu.