gadu.
Iesmi un resursi
Pirmām kārtām jau šis nerātnis gads vienam otram mūziķim būs pielipinājis kādu vārdu, ar kuru viņš kādu laiciņu asociēsies. Būs apmēram tā: izdzirdam vārdu "dvēselīte", domājam — pavisam cita Aisha, dzirdam "stabs", domājam — Gustavo, sakām "iesms", domājam — Artis Dvarionas un tamlīdzīgi. Jāatzīst, līdzšinējo roku ar R.A.P. (agrāk Rāpuļi ar putniem) nomainot pret popu ar Tā Tā Tā (varbūt pēc ierastās formulas kādreiz tas būs TTT?), Dvarionam tas izdevies Latvijai šogad netipiski veiksmīgi gan oriģinālu radiohitu, gan koncertu ziņā. Jo citādi izskatās, ka Latvijā jaunu dziesmu resursi sāk izsīkt — Jenny May, Jānis Moisejs un Aisha savos albumos (citi — atsevišķās dziesmās) izmantojuši latviešu popmūzikas vēstures krātuvīti, kas nav slikta tendence, lai pagātnes vērtības neaizmirstos, tomēr tas liecina par jaunrades apsīkumu. Ja tā turpināsies, dziedātājiem atliek sevi mierināt, ka vismaz turpmākajos gados ko dziedāt vēl neaptrūksies, jo vēsturiskais mantojums pagaidām nav izsmelts.
Mūziķi vai imitācijas?
Šovasar vērojot Madonnas koncertu Tallinā no fanu zonas, kur popa karalieni bija tā privilēģija redzēt diezgan tuvu, aizdomājos par to milzu pūli, kas aizmugurē viņu redzēja tikai ekrānos. Teorētiski, visu redzošo fanu zonu likvidējot un tuvāko skatītāju zonu attālinot no skatuves, šis koncerts varēja notikt arī bez pašas Madonnas klātbūtnes — tuvumā bija redzams, ka vairāku dziesmu laikā viņas patiešām uz skatuves nebija, no tālākajām rindām to varēja arī nepamanīt, jo tad viņa līdzīgi kā pārējā koncerta laikā dziedāja no videoekrāniem.
Klātbūtnes efekta salīdzinājumam — U2 koncertā 3D filmā, ko rādīja kinoteātrī tepat Rīgā, vairākas reizes likās: tūlīt dabūšu pa degunu ar Bono mikrofona statīvu vai Edža ģitāras grifu. Savukārt Robija Viljamsa koncerts kinoteātrī bija vērojams pat tiešraidē, kaut notika Londonā.
Grupas System of a Down mūziķi jau 2008.gadā izteica ierosinājumu koncertos uz skatuves projicēt hologrammas, bet pašiem palikt mājās cēla mērķa vārdā — samazināt oglekļa izmešu daudzumu, jo pašiem nekur nebūs jālido…
Ņemot vērā visus šos novērojumus, interesanti, cik gadu vēlāk Maiklam Džeksonam bija jāieplāno savi 50 Londonas koncerti un pirms tiem jānomirst, lai nerastos nekāda vajadzība tos atcelt? Jo galu galā tie taču varētu notikt tikpat satriecoši un ticami, kā māksliniekam dzīvam esot.