Nelabvēļi varētu teikt: "Lenards, tas pravietis, uzkāpa kalnā, pavadīja dažus gadus budistu klosterī, nokāpa atkal lejā un tad atskārta, ka menedžere viņa prombūtnes laikā no viņa konta aiztrallinājusi vienu vai otru miljonu. Tā nu Leonardam 73 gadu vecumā jākāpj atkal uz skatuves un jādreijā savas senās dziesmas, lai turpmāk vismaz vēl sviestmaizei pietiktu." Tā varētu teikt, jo līdzīgu piemēru populārās mūzikas jomā ir diezgan, arī Rīga ir piedzīvojusi savu devu ārvalstu rokpensionāru izliekamies, ka laika zobs viņus nav skāris. Leonarda Koena gadījumā tas gluži pareizi nebūs.
Leģendas tapšana
Par leģendu šis kanādiešu rakstnieks, komponists un bards kļuva 60.gadu otrajā pusē, 70. gados. Ar tādām dziesmām kā Dance Me To The End Of Love, The Future, Bird On The Wire, Everybody Knows, Who By Fire, Suzanne, Hallelujah, Democracy, So Long, Marianne, Sisters Of Mercy vai Closing Time. Mazliet monotona balss, kas jau tad izklausījās pēc vismaz vienas bezfiltra Gauloise paciņas dienā, liriski noslēpumaini, bet intuitīvi saprotami teksti, kurus L.Koena fani vēl šodien zina lappušu garumā no galvas, rafinēti vienkāršas, vietām pat lipīgas meldijas.
Jau toreiz šī mākslinieka studiju ieraksti bija manāmi askētiskāki nekā to pašu dziesmu dzīvie koncertatskaņojumi. Uz skatuves L.Koenam allaž pievienojās izcili mūziķi un fona dziedātājas, izvilinot no materiāla vēl vienu trelli, vienu instrumentālu solo iestarpinājumu, vienu samtainu badadam vairāk. Smeldzīgās un smagās balādes tā guva rotaļīgāku, atsperīgāku piesitienu. Šo momentu varbūt visskaidrāk iezīmējis trompetists Kriss Botijs. Šovasar, uzstājoties Monreālas džeza festivālā L.Koena mūzikai veltītā brīvdabas koncertā, viņš nemirstīgo dziesmu A Thousand Kisses Deep (Tūkstots skūpstu dziļumā) izlocīja solo, vienīgi atturīgi svingojoša ansambļa pavadīts — un neticami viegli. Bet dzejnieka teksts pa to laiku slīdēja pāri lielajam ekrānam: "...Confined to sex, we pressed against / The limits of the sea: / I saw there were no oceans left / For scavengers like me. / I made it to the forward deck / I blessed our remnant fleet – / And then consented to be wrecked, / A Thousand Kisses Deep..."
Pārspējot sevi
Tagad, piecpadsmit gadu pēc savas pēdējās lielās turnejas, L.Koens šo līmeni vēlreiz pārspēj. Kā var pārliecināties aktuālajā koncertceļojumā, viņa balss ir paplašinājusi savu diapozonu dziļumā, pirmās recenzijas norāda, ka tā ir kļuvusi siltāka, vecuma pieredzes piesātināta, taču vajadzības gadījumā arī skarba un precīza. Aprakstot melanholiskās izteiksmes lielmeistara uzstāšanos Stimmen festivālā šī gada jūlija beigās Lerahā (Vācijā), Renē Ciperlens avīzē die tageszeitung raksta, ka L.Koena personā tagad savijas "cieņas pilns svinīgums, garīgi pacilāts tonis un šarmanta, vienlaikus gudra pašironija". "Te nāk vīrs, kurš vēl arvien cenšas pēc jūsu smaida," mākslinieks saka pieticīgi, bet patiesi klausītājiem pārpilnajā tirgus laukumā — un nepaliek neko parādā; četras radošas darbības desmitgades pārvēršas par divarpus stundu tīras mūzikas. 17 dziesmu koncerta regulārajā daļā un vēl 7 papildu!
Slavas dēļ L.Koenam tas droši vairs nav jādara, kopš šī gada marta viņš ir uzņemts Rock"n"Roll Hall of Fame Ņujorkā. Varbūt mazliet naudas dēļ. Taču noteikti sava prieka dēļ — un tāpēc, ka viņam vēl arvien ir kas sakāms: "Vecās cīņas ir izcīnītas, taču nav zaudējušas savu patiesīgumu," atzīmē R.Ciperlens. Visbeidzot — laikam savas publikas dēļ, kurai L.Koens Lerahas koncertā pateicās atkal un atkal — "par privilēģiju būt šeit". Turpat lieki piezīmēt, ka uz koncertu Dublinā pusstundā tika nopirkts 25 000 biļešu, bet uz Londonas pasākumu — vienā dienā 12 000.
L.Koena koncertturneja diemžēl nevedīs uz Baltijas valstīm, tālab tuvākās vietas ārzemēs: 21.septembrī Bukarestē, 24. un 25.septembrī Vīnē, 27.septembrī Prāgā, 29.septembrī Vroclavā, 1.oktobrī Varšavā, 4.oktobrī Berlīnē, 6.oktobrī Minhenē, 10.oktobrī Helsinkos, 12.oktobrī Gēteborgā, 15.oktobrī Stokholmā, 17.oktobrī Kopenhāgenā, 29.oktobrī Frankfurtē, 31.oktobrī Hamburgā, 2.novembrī Oberhauzenē. Par iespējām iegādāties biļetes: http://leonardcohen.com/tour.cgi. Kā L.Koens dziedāja jau 1988.gadā: "First we take Manhattan, then we take Berlin." (Vispirms uz Manhetenu, tad uz Berlīni.