Daugavpils teātrī uz skatuves sasēdinātie skatītāji izrādē Bīstamais pagrieziens uzvedās dabiski – brīžiem smējās, brīžiem komentēja notiekošo. Ja skatāmies no sižeta viedokļa, smiekli bieži skanēja nevietā. Taču, vērojot to, kas notika uz skatuves, liekas, ka reakcija tomēr bija adekvāta. Aktieru pūles paust savas emocijas atdūrās viņu pieredzes trūkumā, radot neveiklības sajūtu.
To, ka Džona Bointona Prīstlija luga Bīstamais pagrieziens (1932) ir ciets rieksts, parādīja jau M. Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējums pagājušajā sezonā – ir detektīvintriga, taču sižets sapīts tā, ka prasa ārkārtīgu precizitāti no aktieriem. Iestudējot šo lugu Daugavpilī, teātra mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs uzdevumu padara vēl grūtāku, maksimāli pietuvinot darbību skatītājiem. Scenogrāfu Agneses Leitlandes un Ingas Bermakas- Apiahas izveidotā telpa atklāj viesistabas stūri ar tumšzaļām sienām, kas noklātas ar gleznām, gravīrām, dekoratīviem šķīvjiem, ir arī medību trofeja. Uz grīdas krustu šķērsu salikti astoņi dažāda lieluma paklāji. Namamātes – Kristīnes Veinšteinas atveidotās Frīdas Keplenas – kleita šķiet precīzi istabas sienu tonī. Viņas vīra Roberta Keplena atveidotājam Mārim Korsietam žakete arī ir zaļa, tomēr manāmi atšķirīgā tonī. Kostīmi, kam būtu jāpapildina mājokļa un tā iemītnieku un viesu turības attēlojums, tomēr šādu iespaidu īsti nerada. Tie gan izceļ daža varoņa īpašības, piemēram, Jura Joneļa atveidotā Čārlza Stentona švītīgumu.
Prīstlija lugā viens neapdomīgi izteikts teikums par cigarešu lādīti paver gluži vai Pandoras lādi. Neviens šai kompānijā nav tas, par ko izliekas, un autors mērķtiecīgi būvē cēloņsakarības, kā viena pēc otras krīt cēlo grāmatizdevēju un viņu dzīvesbiedru maskas. Sabiedrība, kurā cits citu labi pazīst, tomēr ne visu cits par citu zina, ir gana turīga, tomēr tajā ir cilvēki, kas spējīgi gan uz zādzību, gan laulības pārkāpšanu. Aktieriem šī situācija jāizspēlē nemitīgā kāpinājumā, sākot no paviršām saviesīgām sarunām un pamazām iegūstot bezmaz trillera cienīgu spriedzi. Pirmajā cēlienā nepamet sajūta, ka aktieri ļoti cenšas, taču lomas viņiem ir uzvilktas kā kostīmi, tajās neizdodas iedvest dzīvību. Otrajā cēlienā, kurā katram personāžam pienāk patiesības mirklis, aktieru pieeja atšķiras. Lielākā daļa sāk enerģiski "plēst jūtas" – kliegt, pat raudāt –, un nevienā no gadījumiem tas neizskatās labi, bet attiecībā uz Līgas Ivanovas tēloto Oulenu – pat neestētiski. Aktrise sevi uzvelk emocionāli, kas atbilst tēlam, bet viņai pietrūkst spējas sevi kontrolēt, tāpēc neirastēnijas izpausmes iziet ārpus rāmjiem. Neveiklības sajūta pārņem arī tad, kad savus emocionālos izvirdumus realizē Egīls Viļumovs un Māris Korsiets. Salīdzinoši labi noturas Kristīne Veinšteina, savukārt studijas audzēknei Zandai Mankopai nav ko pārmest – viņa ansamblī iekļaujas visnotaļ labi, un, ja reiz vecākie biedri plosās, nav jābrīnās, ka debitante seko pieredzējušo aktieru paraugam, turklāt dara to tomēr mazāk intensīvi.
Juris Jonelis savu cinisko Čārlzu konsekventi veido komēdijas atslēgā. Lasot lugu, zem rotaļīgās maskas labi var just haizivs žokļus, turpretim izrādē Čārlza draudi atriebties neskan īpaši draudīgi, jo aktieris drīzāk taisa grimases un šķelmīgi bola acis. Tas izārda saspringto atmosfēru, uz kuru izrāde tomēr cenšas virzīties. Aktieris iezīmē ceļu, pa kādu, iespējams, varēja virzīt visu izrādi, tikai tad tā no psiholoģiskas drāmas pārvērstos ļoti dzēlīgā traģikomēdijā. Iespēja savus tēlus kariķēt varbūt glābtu aktierdarbus, jo noņemtu saspringumu un kokainību, kas pašlaik ir uzkrītoša.
Pieļauju, ka Oļegs Šapošņikovs Prīstlija lugu izvēlējies, lai latviešu trupas aktierus radinātu pie reālpsiholoģiskas spēles mazās formas izrādē. Taču neizdodas panākt to konkrētību un tēlu dzīvīgumu, kādu pirms dažiem gadiem Juris Jonelis kā režisors īstenoja izrādē Dabaseibys pūddarneica, turklāt ar tiem pašiem aktieriem, kurus tagad redzam daudz samocītākus, – Māri Korsietu, Egīlu Viļumovu un Kristīni Veinšteinu. Visi saspringti nopūlas, nevar teikt, ka viņi nedomātu un nereaģētu lomas ietvaros, tomēr trūkst ticamības un organiskas iejušanās tēlos.
Negribu pazemot Daugavpils teātri un aizbildnieciski vaimanāt par tā grūto situāciju. Izvēle iekļaut Prīstlija lugu repertuārā ir gudra, jo varēja apvienot interesantus aktierdarbus ar kases gabalam piemērotu sižetu. Tomēr iecere palikusi pat ne pusceļā, bet ceļa sākumā. Un par to žēl.