Izrādes Divu kungu kalps recenzija. Pilnīgā Hamletā

Vai patiesi šīs izrādes sakarā var runāt par režiju? Paskatoties Brodvejas un Karaliskā teātra iestudējumu fragmentus, Austrālijas iestudējumu Melburnā (visiem gribas savu darbu YouTubē parādīt) ir pilnīgi skaidrs, ka šai iestudējumā nav režisoriska risinājuma, ir tikai vāji veikta adaptācija, pazaudējot tēlu spožumu, dzirkstīgumu un dzīvīgumu, kas angļu iestudējumos sprēgā kā egles pagale ugunskurā, kamēr NacTe darbiņš vairak izskatās pēc slapjas malkas dedzināšanas. Faktiski šīs izrādes sakarā nav godīgi runāt par režisora darbu, jo gan mizanscēnas, gan skatuviskie risinājumi, gan tēlu vizualizācija ir adaptācija, nevis jebkāda līmeņa rezisora oriģināldarbs. Interesanti, vai lugas adaptācijas nosacījumi ļauj vai neļauj latviskot lugas oriģinālmūzikas tekstus, jo NacTe videjās paaudzes latviešu auditorijai, manuprāt, ir neiespējami uztvert ceturtdaļžargonā rakstītus un stipri sliktā, ne natīvam angļu valodas runātājam teju nesaprotamā izrunā pasniegtus dziesmu tekstus, pat skatoties knapi salasāmos tekstu tulkojumus kaut kur augstu gaisā. Ja pietika naudas displejam, vai nebija labāk normāli iztulkot tekstus, apstiprināt tulkojumus un padarīt lugu saprotamu kopumā, bez lieka kārklanglisma, kas padara izrādes rimeiku nepatīkami provinciālu, plakanu un blāvu. Reti piekrītu pilsoņa Naumaņa viedoklim, bet te esmu gatavs vienā balsī saukt. - žēl, sacūkots darbs un materiāli...