Mūsdienu galma pasaka Mīla uz trim apelsīniem, kuru pats autors ievērojamais krievu XX gs. komponists Sergejs Prokofjevs definējis par "viegli jautru operu", Krievijas režisora Aleksandra Titela un Latvijas Nacionālās operas galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa veidotajā iestudējumā ir radoša veiksme. Protams, ņemot vērā, ka šī opera jau pašā saknē ir radīta kā izaicinoša, huligāniska parodija par tradicionālo opermākslu. Prokofjevs to sacerēja no 1919. līdz 1921. gadam (kad notika pirmizrāde Čikāgā), vēl būdams 27 gadus vecs un aizrāvies ar futūrisma estētiku, ko šīs operas mūzikā pārstāv stūraini lakoniskā izteiksme, temps, vitālā enerģija un atteikšanās no skaisto opermelodiju saldmes, diezgan nežēlīgi pasmejoties par žanra tradīcijām. Šis ir jauna, talantīga radoša cilvēka nedarbs – parodija par romantisko pasaku operu, uz ko komponistu pamudināja režisora Vsevoloda Meierholda iedāvinātais scenārijs par delartiskās komēdijas, meistara Karlo Goci sirreālo pasaku lugu Mīla uz trim apelsīniem. Operā parodijai pakļauti visi iespējamie teātra žanri – gan traģiskā drāma, gan liriskā melodrāma, gan komēdija tradicionālajā izpratnē, gan opermāksla un pasaka kā tādas. Aleksandra Titela un viņa radošās komandas – scenogrāfa un kostīmu mākslinieka Vladimira Arefjeva, kustību režisores Irinas Ličaginas, videomākslinieku Inetas Sipunovas, Uģa Ezerieša, gaismu mākslinieka Kevina Vin- Džonsa – inscenējumā to visu vēl papildina veselīgi ironisks skatījums uz valstiski svinīgo notikumu pompozajām izpausmēm. Un arī uz mūsdienu sociālajām grupām, ar kurām ikdienā neizbēgami sastopas ikviens, – ugunsdzēsējiem, ceļu policistiem, dakteriem, ceļa remontstrādniekiem un žurnālistiem, kuri šajā vēstījumā ir katrs sava teātra žanra pārstāvji – traģiķi, komiķi, liriķi. Sensacionālu notikumu un farsu kārajiem žurnālistiem te ierādīta tukšgalvju loma.
Scenogrāfa fantāzijas svētki
Izdevusies izrāde šī vārda visvienkāršākajā un vislabākajā nozīmē. Proti, uz skatuves nepārtraukti risinās vitāla, veselīga humora pilna darbība, pārsteidzot un neļaujot garlaikoties ne brīdi. Tas ir tieši tas, kas vajadzīgs, zinot, ka šīs Prokofjeva operas mūzika nav tāda, kuru baudīt ierakstā – un lai nekāda "bīne" netraucē. Inscenējumā viss ir tik skaidrs un saprotams, ka pat nav jālasa tīši juceklīgais librets, kur viss notiek kā murgainā sapnī.
V. Arefjeva scenogrāfija asprātīgi un vienlaikus bērnišķīgā tiešumā apspēlē Prokofjeva jaunības laikabiedru supremātisma un sirreālisma mākslu, sākot ar Kazimira Maļeviča 1915. gadā radītajiem jauna mākslas virziena pieteikumiem Melnais supremātiskais kvadrāts un Supremātisms, kur kvadrāts sašķīdis trīspadsmit dažāda lieluma četrstūros. Pēdējais kalpojis par ierosmi sprādzienam izrādes prologā – vispirms videoprojekcijā un tad jau fiziski, pieberot skatuvi ar baltiem blokiem. Te sapulcējušies ļaudis uzskatāmi "tieši uz ielas", uz vecās mākslas drupām rada jaunu ielas teātra formā. Te atrodas vieta gan improvizācijai par Pablo Pikaso gleznu Meitene uz bumbas, gan bufonādei, kuru karaļnama svētkos uz skatuves izdejo personificētas apļa, kvadrāta, trijstūra un citas figūras. Izrādes otrajā pusē (apvienotajā 3. un 4. cēlienā) cita pēc citas pārsteidz skatuves rekvizītu dažādās amizanti radošās versijas par sirreālisma mākslu – no gigantiska ventilatora, iespaidīgas armijas lauku virtuves un militāras telšu nometnes, kurā apslēptas lielas un krāsainas ballistiskās raķetes, līdz sagrabējušai lokomotīvei tuksneša vidū ar milzu apelsīniem logos. To pēcāk nomaina Salvadora Dalī cienīgs motīvs – mirušo princešu "pārpalikumi" atsevišķas rokas un kājas izskatā. Visbeidzot, milzīgs ceļa rullis tiek izmantots par Kremļa tribīnei līdzīgu paaugstinājumu karalim un viņa svītai. Šis visiespaidīgākais skatuves rekvizīts izrādes beigās "izrullē" ļaunos tēlus apelsīnu sulas reklāmas plakātā.
Ansambļa saspēles garantija
Lai gan šajā operā darbojas arī karaliski personāži, primadonna te nav vajadzīga. Toties ir vajadzīgs vokāli salīmeņots ansamblis – azartiska solistu un kora mākslinieku komanda ar asu reakciju skatuves saspēlē. To, tāpat kā perfektu orķestra orientēšanos instrumentāli krāsainajā, taču sarežģītajā un neparocīgajā partitūrā neaizstātu pat visspožākais vizuālais formu teātris. Par laimi, patlaban iestudējuma rīcībā ir veseli divi šādi ansambļi. Pirmizrādes sastāvā koncentrētas spēcīgākās balsis, ļaujot diriģentam neslāpēt orķestra skanējumu. Iespaidīgi dobji skan teatrāli izmisušā karaļa Romāna Poļisadova bass. Prinča lomā pārliecina viesa – maskavieša Vasilija Jefimova – artistiskums, parodējot tenora ampluā no cietēja melanholijas līdz heroisma uzplūdiem. Ļauno sazvērnieku – premjerministra Leandra, princeses Klaričes, Smeraldīnas un burves Fatamorgānas – tēlos azartiski un spilgti ir Jānis Apeinis, Ilona Bagele, Laura Grecka un Aira Rūrāne, kuras lielapjoma soprāns te ir īsti vietā. Kompaktās "otrā plāna" apelsīnu princešu lomas izteiksmīgi atveido Irma Pavāre, Olga Jakovļeva un Inga Šļubovska. Izrādes spraigajā darbībā organiski iekomponējas Armanda Siliņa Pantalone un viesu sniegums – Garija Agadžanjana nedaudz patmīlīgais Mags Čelio, Anatolija Sivko pastulbais velns Farfarello un Fēliksa Kudrjavceva Virēja, kurai Prokofjevs paredzējis dusmoties un koķetēt "aizsmakušā basā".
Par viesi pirmajā brīdī noturēju arī pirmizrādes lielo atklājumu – jauniņo tenoru Mihailu Čulpajevu, kurš līdzās nevainojamai vokālajai kvalitātei spriganā jokdara Trufaldīno raksturlomā pārsteidza ar tik labi trenēta akrobāta veiklību, kādu opernieku vidū nav nācies redzēt. Nudien, jaunais mākslinieks varētu pusslodzi strādāt operā un pusslodzi – cirkā. Izrādās, viņš ir mūsu pašu Mūzikas akadēmijas students, Kristīnes Gailītes un viespedagoga Aksela Everarta audzēknis, kuram šī bija debija operā. Šī gan bija nevis vienkārši debija, bet izrādes sensācija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka debitantam tieši atbildīgajā pirmizrādē bija jātiek galā ar negaidītu pārbaudījumu, kad, skrienot garām kara virtuvei, tā pēkšņi sagāzās uz vienu pusi. M. Čulpajevs neapjuka un centās smago rekvizītu piecelt, turklāt darīja to mūzikas ritmā. Kad tas tomēr neizdevās, palīgos piesteidzās šajā ainā iesaistītais mīms baltā lāča ādā, kā jau tas arī piedienas improvizācijas teātrī. Kad agregāts sagāzās vēlreiz, šī ķibele tikai deva pamatotāku iemeslu Virējas dusmām. Šķiet, delartiskā improvizācijas teātra žanra meistars Karlo Goci par to būtu priecīgs.
Mīla uz trim apelsīniem *****
Režisors A. Tilels. Diriģents M. Ozoliņš Tuvākā izrāde 20.XII 19.00