Izstādes apakšvirsraksts Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu par varu. Tēti kāds sargā liek domāt, ka māksliniece ir izpratusi tradicionālā ģimenes modeļa darbības shēmu mūsdienu sabiedrībā. Viņas attieksmi izsaka vārdi: "Tad kas mūsdienās ir ģimene? Klasisku heteroseksuālu laulību es atmetu, tā izšķīst manā acu priekšā. Varbūt ģimene ir kas līdzīgs mākslas darbu aplūkošanai, maināma konstrukcija atkarībā no skata punkta..." Es gan ticu tradicionālās laulības un ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas potenciālam, tomēr augstu vērtēju Rasas Jansones spēju gleznās iekodēt kādu no mūsu laika sabiedrības īpatnībām, turklāt signalizēt par dedzinošo problēmu sabiedrībā. Tas mākslas darbam nereti izdodas iedarbīgāk nekā sociologu vai psihologu diskusijai.
Viss sākās pirms trim gadiem, kad Rasa Jansone gleznoja un Rīgas mākslas telpas Intro zālē izstādīja savu draudzeņu – mazu bērnu mammu – portretus, kas ne tuvu nelīdzinājās Rietumu mākslas vēstures tradīcijā ierasti maigajiem mātišķības atveidiem. No Barošanas miglā eksponētajiem lielformāta audekliem raudzījās māmiņas, kuru vaibsti atklāja pārgurumu, mulsumu un mokas, nevis, kā ierasts redzēt, saldu laimi, mīlestību un bezgalīgu iecietību. Sieviešu seju tuvplāni bija gleznoti ar plašiem, ekspresīviem otas vilcieniem, tīrām, spilgtām krāsām un izstādīti tik tuvu cits citam, ka skatītājs gribot negribot bija spiests sajust tajos ieslēgto enerģiju – mēnešiem kondensētu ikdienas trakumu.
Ļaujoties eksistenciālu un radošu motīvu izvirdumam un kaismīgam protestam pret apkārt notiekošo netaisnību, gleznotāja toreiz nostājās klasiskā feminisma pozīcijā. LTV1 Kultūras ziņu intervijā viņa teica: "Man ir apnicis klusējot noskatīties, kā manas draudzenes – radošas personības –, kļūstot par laimīgām mātēm, tiek ieslogotas tādā kā mātišķības labirintā, no kura vairs netiek laukā." Ap to laiku Latvijas kultūrā burtiski atdzima feminisms gan kā teorētisks nošķīrums, gan mākslas prakse, par to šodien spilgti liecina dzejnieces Ingas Gailes aktivitātes, filozofes Janas Kukaines grāmata Daiļās mātes, mākslas zinātnieces Baibas Vanagas disertācija, publikācijas un priekšlasījumi, mākslinieces Ingrīdas Pičukānes izstāde Sarkanā istaba LLMC Ofisa galerijā u. c.
Rasa Jansone gadu pēc mammu portretiem nāca klajā ar tikpat ekspresīvā manierē gleznotiem viņu bērnu atveidiem, kuros atšķirībā no mammām bija izvērsusi priecīgi rozā un citu sārto toņu potenciālu. Tomēr maigais kolorīts bērnību netraucēja traktēt kā negantu, bīstamu stihiju – daži bērni bija paslēpušies aiz biedējošām karnevāla maskām. Izstāde Sīkais notika 2015. gadā Mūkusalas mākslas salonā, un jo trauksmaināku to padarīja eksponēšanas veids: katra glezna tika ietverta prožektoru mestās gaismas kūlī.
Cēsu Izstāžu nama četrās zālēs harmoniski izkārtota abu iepriekšējo izstāžu izlase, kuru papildina tētu portreti un jauni bērnu portreti. Bērni ir izstādes centrālais elements ne tikai tāpēc, ka viņu portretu ir skaitliski visvairāk, bet arī tāpēc, ka tikai viņiem ir vārdi, turpretim pieaugušie saukti par mammām un tētiem, piemēram, Dīva un Lizetes mamma, Melisas tētis, tā kā to mēdz darīt bērnudārzos un skolās. Šī 25 gleznu ekspozīcija uzrunā ievērojami mierīgāk un līdzsvarotāk nekā iepriekšējās. Kaut arī no mammu sejām nekur nav pazudusi spriedze un bērni ar sev pieejamiem ieročiem tāpat cīnās par varu, izstādē var notikt rāma domu apmaiņa. Gleznas nevis kliedz, bet vedina iztēloties vai uzzināt, kas modelim bijis prātā, kas ar viņu noticis, kas viņu uztrauc. Veiksmīgi šo sajūtu pastiprina pasteļa krītiņu uzraksti uz sienām līdzās gleznām, kas atgādina nejauši noklausītu sarunu fragmentus, varbūt sarunu, kas notikušas, māksliniecei fotografējot modeļus, piemēram: "Mans dēls mācās sestajā klasē, nē, septītajā, vispār prasi labāk sievai", "Ja mazajiem kas notiek, viņi vienmēr nāk pie manis", "Viss ir labi, tikai brīžiem es viņu nepazīstu".
Šis Rasas Jansones "rezumējums par ģimenes lietām", kā to nosaukusi izstādes kuratore un viena no modelēm Sniedze Kāle, nevienam nav glaimojošs. Kaut arī tēti gleznās ir atainoti visai pievilcīgi, smaidīgi un harmoniski, viens pat ar kaķi klēpī, redzētais skaidri pasaka, ka labi nav, ka situācija ir nepareiza, par to liecina arī strauji pieaugošais to bērnu skaits, kuru vecāki nedzīvo kopā.
Izstādē Ģimenes Rasai Jansonei ir izdevies drosmīgi nodemonstrēt sievietes – gleznotājas – pasaules skatījuma specifiku, skaistās un košās gleznās runājot par lietām, kas viņu satrauc, un liekot par to aizdomāties arī citiem.
Rasa Jansone
Izstāde Ģimenes
Cēsu Izstāžu namā līdz 31.XII