Ints Burāns. 2.V 1941.—10.VI 2008.

Un tiešām līdz šiem piecdesmit Inta Burāna dzīve un darbs teātrī bija viens skaists gājiens kalnup, kas prasīja no viņa visu un ko viņš, teātra fakultātē stājoties, bija sevī apņēmies. Lai arī viņš apgalvoja - "es nekad neesmu sapņojis, man vienmēr vajadzējis strādāt" - to gadu topošie aktieri vairāk vai mazāk bija romantiķi. Būt teātrī - tas tiešām nozīmēja būt tur gandrīz vai 24 stundas. Ints nebija no tiem, kas, teātrī ienākot, tūlīt apžilbina ar savu temperamentu un jaunību. Viņš lēni un mērķtiecīgi no uzdevuma uz uzdevumu, no atziņas uz atziņu, aizraujoties līdzi savas paaudzes režisoram M.Kublinskim un viņa estētiskajiem meklējumiem, gāja pretim savām skaistajām lomām: Šopēnam J.Ivaškēviča Vasarā Noānā, Pilskungam M. Friša Santakrusā, Filipo Stroci A.De Misē Lorencačo, Hotsperam un Lorenco V.Šekspīra Henrijs IV un Romeo un Džuljeta, Špīgelbergeram F.Šillera Laupītājos, Kurtam fon Brimmeram A.Upīša Laikmetu griežos, karalim Henrijam Dž.Goldmena Lauva ziemā, Dakterim P.Pētersona Meteorā, Sūlnesam un Levborgam H.Ibsena Celtniekā Sūlnesā un Hedā Gablerē, Porfīrijam Petrovičam F.Dostojevska Noziegumā un sodā... Kad sezona nesolīja neko īpaši nozīmīgu, tapa viņa lielie dzejas uzvedumu vakari pārpildītā teātra lielajā zālē: N.Hikmeta Cerība M.Čaklā atdzejā, I.Ziedoņa Epifāniju abas daļas, R.Baha Kaija, vārdā Džonatans Livingstons - te nu aktieris atklāja savu romantiķa dabu, kur viņš gluži vai tiešā nozīmē mēģināja atrauties no skatuves dēļiem. Reizēm bija jāuzklausa, ka viņš savās lomās tērē par daudz dvēseles enerģijas un nervu šūnu, pašam likās, ka vēl ir par maz. Taču atdotā enerģija un savādais tukšums pēc tādas izrādes kā Lauva ziemā "brēca" pēc kompensācijas... Un te ir tā aktieru dzīves "nolādētā un bīstamākā" puse. Kā tikt galā ar šiem tukšuma brīžiem, ar šiem dēmoniem sevī? Tad teātrī ienāca politika un tirgus ekonomika visā savā atkailinātībā. Arī lomu pēc 50 gadiem kļuva mazāk. Ints izmēģināja sevi režijā, ko jau veiksmīgi gadiem bija darījis Latvijas radioteātrī, iestudējot tam laikam aktuālo F.Dīrenmata Romuls Lielais, un Liepājas teātrī F.Sagānas Valentīnas ceriņkrāsas kleitu, kuras gan nepacēlās pāri "aktieru režijas līmenim". Un tad kādā radošās krīzes un mulsuma brīdī viņš nolēma saraut saites ar teātri pavisam, strādāja kaut kur restaurācijā... Šķiet, tad arī aktierī kaut kas aizlūza uz visiem laikiem. Kaut arī, E.Freiberga aicināts, viņš atgriezās teātrī un spoži nospēlēja vecā Oša lomu A.Upīša Zaļās zemes 1996.gada iestudējumā, par kuru arī saņēma augstāko profesionālo novērtējumu teātru skatē kā otrā plāna tēlotājs, savu "otro elpu" mākslā viņš vairs neatguva... Tad teātris uz diviem gadiem bija spiests atstāt savas vēsturiskās telpas... Atmiņā palikusi kāda skumīgi zīmīga epizode -2004.gada pavasarī īsi pirms atgriešanās restaurētajā namā. Pēc Sfinksas izrādes VEF braucām vienā tramvajā un pēkšņi Ints, jau stipri fiziski sabrucis, atzīstas, ka nez kāpēc viņš arvien biežāk sapņos redz veco Nacionālo teātri un savus bijušos kolēģus... Kā teicis kāds klasiķis - nekad neatgriezies tajā vietā, kur tu biji laimīgs. Uzvarēja dēmoni. Šķiet, viņš tā arī neienāca šajā atjaunotajā teātrī vienkārši tāpat. Atvadīšanās no Inta Burāna sestdien, 14.jūnijā, plkst.9 Krematorijas Lielajā zālē