Klusi un diezgan maziem burtiņiem programmas lapiņā pieminēta, dzimusi jauna radošā apvienība, kas sevi nosaukusi par Visjaunāko Rīgas teātri. Kristīnes Vītolas un Normunda Griestiņa tandēms, spriežot pēc īsos vārdos formulētā darbības apraksta, "tiecas saturiski un konceptuāli daudzpusīgi paplašināt teātra valodas iespējas un paņēmienus atbilstoši laikmeta garam un vietas atmosfērai, veidojot laikmetīgas, starpdisciplināras izrādes, sadarbojoties ar dažādu nozaru māksliniekiem, entuziastiem un profesionāļiem".
Tas ir parasts caurumiņš
Par Kristīnes Vītolas spējām režijā līdz šim spriedu pēc divām izrādēm. 2012. gadā iestudējumā Sieviete – dieviete aktrise Lauma Balode savstarpēji nesaistītās ainiņās apspēlēja feminisma tēmu, citēja Ņinu Zarečnaju no Čehova Kaijas un beigās mācīja publiku dekoratīvi izgriezt, ja pareizi atceros, haizivi no gurķa. Savukārt par izrādi Tukšums, ko pagājušajā gadā dažas reizes varēja skatīties Kaņepes Kultūras centrā, šīs recenzijas autors portālā Kroders.lv rakstīja: "Gandrīz pusotru stundu nākas skatīties izrādi, kuras sižets interesē, bet izpildījums garlaiko." Ir pagājis gads, Kristīnei Vītolai ir jauna izrāde, bet minēto citātu var droši izkopēt no gadu vecā teksta un ievietot jaunajā – par iestudējumu Vilka melanholija, kura pirmizrāde augusta sākumā notika Ģertrūdes ielas teātrī.
Ja piesienamies vārdiem, jaunā teātra vienība par "laikmeta garam un vietas atmosfērai" atbilstošu spēles veidu uzskata šķietami sadzīvisku, dzīves formām maksimāli tuvinātu eksistenci, tajā ieviešot ironiskus, brīžiem sirreālus spēles elementus, miksējot reālistisko ar paranormālo, bet visu laiku saglabājot zobgalīgu distanci. Tieši ironija savās asprātīgākajās izpausmēs ir tā, kas uztur izrādi pie dzīvības. Piemēram, gluži lieliska ir epizode, kurā Kristīnes Vītolas varone zīmīgi rāda Ivaram Krastam caurumiņu sienā, bet, kad viņš to ir gatavs uztvert par portālu, lai nonāktu citā pasaulē, sieviete vienkārši paziņo, ka tas ir parasts caurumiņš. Tomēr kopumā laikmeta gars izrādē pulsē slābani.
Kristīnes Vītolas režijas rokraksts – un ir pamats domāt, ka tas tiešām ir apzināts rokraksts, nevis neprasme tikt galā ar materiālu, – ļauj laikam ritēt nesteidzīgi. Izrāde apspēlē konkrētu situāciju – zinātnisku konferenci kādā nomales viesu namā –, atmaskojot šādu pasākumu, režisoresprāt, kretīnisko snobismu un praktisko bezjēdzību.
Kā sanācis, tā sanācis
Izrāde sākas ar acīmredzot kādai televīzijai organizētu interviju, kurā Ivara Krasta atveidotais zinātnieks/moderators/žurnālists iztaujā drūmu baskājainu tipu, kura lomā Artis Drozdovs neskaidrā dikcijā buldurē par savu vilkača pieredzi. Te, tāpat kā citos zinātnieku tekstos, izmantotas izrādes pieteikumā minētās Kārļa Strauberga XX gadsimta 30. gados apkopotās vēsturiski dokumentētās liecības par XVI un XVII gadsimtā tagadējās Latvijas teritorijā notikušajām vilkaču un raganu prāvām. Šis personāžs vienīgais pārstāv vilkaču sabiedrību, pārējie ir zinātnieki, kuri sēž pie galda, spriež par vilkačiem, bet patiesībā neko daudz nespriež, vairāk laika pavada kafijas pauzēs, atpūtas vakarā, kur tizli mēģina dejot, utt.
Viens no viņiem – Jāņa Kroņa varonis – jautājumam pieiet no reliģiskā skatpunkta, cits – Edgara Samīša atveidojumā – ir neatkarīgais eksperts, kurš gan vairāk laika pavada, risinot personiskas sarunas pa telefonu. Tomēr raksturi (Armanda Berģa un Normunda Griestiņa varoņiem jo sevišķi) nav izstrādāti, un interese par to, kas šie cilvēki ir un ko viņi grib, nerodas. Pusceļā uz tēlu ir arī Kristīne Vītola, kuras tēls arī, visticamāk, iecerēts ironiski, taču arī tā izpildījums nav noslīpēts.
Ironija uzplaiksnī brīžos, kad zvaigžņotu nakti attēlo lāzera staru zvaigznītes un kārotā kafija ar putotu pienu sāk kūpēt kā burvju dziras kauss. Režisore spēlējas ar klišejām par paralēlajām pasaulēm, beigās darbība sāk mest cilpas laikā, atkārtojoties vienām un tām pašām darbībām. Iestudējumam ir tik irdena struktūra, ka tas atstāj gaužām neobligātu iespaidu gan kopumā, gan detaļās. Bariņš cilvēku atnācis, sadomājis etīdes, kaut ko sakabinājis kopā – kā sanācis, tā sanācis.
Protams, šādai radošajai brīvībai piemīt savs šarms, tomēr skatītājam ir tiesības vēlēties arī mazliet strukturētāku, grodāku vēstījumu, kas nebalansē uz paštīksmināšanās robežas – re, cik mēs "kruti" un cik interesanti ir jebkas, ko mēs darām. Pašlaik Vilka melanholija ir laba izklaide šauram aktieru un režisores paziņu lokam, taču forma, kas – vēlreiz atkārtoju – noteikti veidota ar nolūku, rada iespaidu, ka autoriem īsti nav bijis skaidrs, ko teikt.