Kolektīvs brauciens pēc laimes

"Varētu teikt — kolektīvās apziņas zemapziņa, ja tas ko izskaidro."Lācis, ko nevar sagaidīt "Izrādes ideja radās pirms kāda gada, un toreiz vēl nebija nekāda sakara ar krīzi," sāk stāstīt režisors. Krīze — drīzāk garīga, ne ekonomiska — gan bijusi tēma, par ko viņam gribējies runāt izrādē. "Man likās, ka sabiedrības kopumā un mans individuālais stāvoklis aizvien vairāk sarežģās. Nav atbilžu, kam varētu uzticēties. Vairs nesaproti, kur iet, kas ir orientieri. Izrādi es iecerēju kā hipnotisku seansu par laimi, kas kļuva par aizvien būtiskāku jēdzienu katra cilvēka dzīvē. Laime, kuru mēs neprotam sasniegt, kaut tolaik vēl bija nauda, sabiedrība bija priecīga, ka var pirkt, kādus produktus grib, ceļot pa ārzemēm. Tomēr bija neapmierinātība, jo iekšējo tukšumu gan var materiāli piesegt, bet laimi jau tas nedod." Un cilvēki gaida laimi, ko atnesīs laimes lācis. Aktuālie notikumi izrādes tematikā ieviesuši korekcijas, un, kaut negriboties "atkal taisīt jokus par deputātiem", iestudējums izskanēs arī politiski aktuāli. "Es politiskajiem notikumiem sekoju viļņveidīgi, bet šobrīd sekoju, jo tieši šobrīd tik daudz kas notiek. Laimes lāci dzirdu pieminam gandrīz katru dienu. Piemēram, pašlaik sabiedrībā, kad visi strīdas par iespējamiem premjera kandidātiem, laimes lācis ir gandrīz vai vienīgā alternatīva, kas varētu mūsu valsti kaut kur aizvest. Visi gaida līderi, kas pēkšņi atrisinās visas problēmas. Man ir aizdomas, kas tāds ne tikai fiziski nav atrodams, bet arī teorētiski nav iespējams." Kaut režisors saka, ka Sūnu ciema dramaturģiskais pamats ir "viens ciemats, kas nonācis krīzē kā Latvija", problēma ir globāla mēroga: "Sabiedrības hipnoze sasniegusi tādu stadiju... To var redzēt kaut vai pēc Amerikas jaunā prezidenta Baraka Obamas. Viņš jau neko, ne labu, ne sliktu, vēl nav izdarījis, bet visa pasaule uztver viņu kā laimes lāci. Tieši šobrīd tā laimes lāča koncepcija ir tā aktualizējusies... Grozi kā gribi, tas attiecas arī uz Latviju — kaut sprādziens ir tikai tagad, man liekas, ka pagrimuma potenciāls mums bija jau labu laiku, sabiedrība kustējās kaut kā nepareizi." Kas tad Hipnotiskajā braucienā būs laimes lācis, pēc kā dzenas A.Upīša varoņi? "Man liekas, ka Upītim ir divas būtiskas lietas — viena laba, otra slikta. Tā labā ir asprātība, forša humora izjūta, un es ceru, ka izrādē būs jāsmejas. Sliktā — didaktika, kas izteikti ir arī Sūnu ciema morāles pamatā. To nācās koriģēt, jo patlaban, man liekas, sabiedrībā nevienam nevar iestāstīt — jūs slikti strādājat; ja strādāsiet labāk, būs labāk. Tā nav. Un es sapratu, ka didaktikas vietā cilvēkam vajag dot lai cik dīvainu, bet cerību. Bez patosa. Cerību, kurai varbūt nemaz nav pamata, bet cerība jau pati nozīmē ļoti daudz. Lai cik patētiski tas neskanētu."Kultūrvaroņi ceļā Kāpēc Hipnotiskais brauciens? Viesturam Kairišam pēc aizraušanās ar road movies liekoties interesanti teātrī risināt ceļa tēmu. Bet hipnotisks tāpēc, ka izrādei būšot sapņojumam vai mitoloģijai raksturīgas iezīmes. "Savā ziņā izrāde būs mūsu cilvēka portrets. Tādus es viņus daudzkārt esmu redzējis, tādus mīlu. Man bija ne tik svarīgi iestudēt Upīti, cik parādīt latviešiem raksturīgo neprātīgo utopisko ideju, fantāzijas, no mitoloģijas dzīlēm nākušo pasauli. Kāpēc paņēmu šo stāstu? Ješka, Bukstiņš un Ants jau nav varoņi, bet kultūrvaroņi — viņi sastopas ar pārdabiskām parādībām, izpilda kultūrvaroņa funkcijas. Pārdabiskais, protams, ir "sviests", bet... Vai tad mums arī uz katra soļa nav pārdabiskā? Mūsu fantāzija ir ļoti skaista — cilvēki meklē laimes lāci... Izrādē nebūs ne patosa, ne salduma, jo tas neesmu es, tā nav bērnu izrāde, bet cerība... Tā jau bieži ne ar ko neatšķiras no apokalipses." Latviešu vitalitāte Toties izrāde mēģinās stāstīt par latviešu vitalitāti. "Mēs jau visi kopā braucam hipnotiskā braucienā. Tas ir garīgs brauciens — mūžīgā atgriešanās. Un mēs jau nezinām, kur, kāpēc braucam. Tāpat kā mūsu valsts vadītāji, starp citu, — brauc uz Eiropu, bet nezina, kāpēc un ko prasa, ko mēs ar to darīsim. Šī vitalitāte man liekas pozitīvākā Latvijas cilvēku rīcībā — neviens nesaprot, ko darīt, bet visi jebkurā gadījumā būs par darbību, kustību. Tas, man liekas, sasaucas arī ar Sapņa par Latviju koncepciju. Šeit nav bijis pasaules mākslas, nav ideju krustpunkta. Bet vitalitāte te ir bijusi. Tā patiešām ir mūsu cilvēkos, un to es gribu parādīt. Ka mēs varbūt nezinām, ko darīt, kas būs nākamais solis, bet ka mēs darīsim. Tas ir hipnotisks brauciens kā pašvērtība, kas man liekas svarīgāka par jebkādu risinājumu. Jo risinājuma jau tik un tā nav.