Festivālā tu piedalies ar izrādi "Par mammām"? Kā tev liekas, kāpēc tā ieguva pagājušās sezonas labākās bērnu izrādes titulu?
Manuprāt, izrādei piemīt spēja uzrunāt gan pieaugušos, gan bērnus. Tā runā par jautājumiem, kas ir svarīgi mūsu attiecībās ar bērniem un stāsta par to, kādi vecāki ir tad, kad viņiem nav savu bērnu priekšā jāspēlē nopietno pieaugušo loma. Tas, kas mani priecēja šajā darbā, ir atklājums, cik plašas iespējas eksperimentiem ir, veidojot bērnu izrādi. Un pēc tam arī spēlējot izrādi atklājās, ka bērni saprot un ļoti labprāt pieņem šādu spēles veidu, un ir gatavi sekot notikumiem uz skatuves, lai gan nav ne skaistu tērpu, ne krāšņas dekorācijas. Ir tikai divas aktrises, kuras izspēlē savas bērnības atgūšanu. Tas, ka bērniem patīk šāda veida teātris, man ir liels prieks, jo bērniem patika tas, par ko viņi nemaz nenojauta, ka viņiem tas patiks. Savukārt man tas ir apliecinājums tam, ka bērni ir gatavi saprast pat vēl sarežģītāku, neparastāku teātri.
Kas ir bērns?
Bērns ir cilvēks, kurš mācās un spēj just lielu prieku atklājis kaut ko jaunu. Tieši šo bērnības izjūtu ir tik grūti nosargāt.
Par ko tu neesi gatavs runāt ar bērniem?
Es neesmu gatavs runāt par nežēlību, kā vienkāršu spēlīti. Pārējais gan man liekas sarunas vērts. Bet man ir pārliecība, ka, veidojot izrādi bērnam, ir skaidri jāzina, kāds ir vēstījums, ko es raidu bērnam, jo tā ir liela atbildība.
Par ko tu pavisam noteikti gribi runāt ar bērnu?
Es esmu gatavs atzīties bērnam, ka ļoti bieži pieaugušie tikai izliekas, ka kaut ko zina ļoti droši. Ir svarīgi runāt ar bērnu par to, ka izaugt lielam nenozīmē izbeigt daudzas problēmas. Tas nozīmē tikai šo problēmu neizrādīšanu, to, ka pieaugušie bieži ir diezgan samulsuši un nezina, ko ar savu dzīvi iesākt.
Tu esi netikai režisors, bet arī tētis. Vai Latvijā ir teātris, uz kuru Tu gribētu iet ar savu meitu?
Es gribētu ar bērnu iet uz
teātri jau tagad, kad viņai vēl ir jāiemācās piecelties kājās,
jo es zinu, ka viņa ļoti labprāt skatītos izrādi, kas būtu
domāta viņas vecumam. Man gribētos ar viņu aiziet uz izrādi viengadīgiem
bērniem, jo es zinu, ka ir iespējams, ka viņi jau tagad ir gatavi
sekot līdzi teātrim. Tomēr tik riskantus projektus Latvijā neveido,
lai arī tie būtu svarīgi. Būs jāsaņemas un kaut kas tāds jāuztaisa.
Kāda ir situācija Latvijā ar izrādēm bērniem un jauniešiem?
Es ceru, ka šī situācija uzlabojas. Ir sajūta, ka kaut kas mainās un mākslinieki ir gatavi nežēlot savu fantāziju bērnu izrādēm. Vienu brīdi mani bija pārņēmušas šausmas, ka ir vai nu darbi ieturēti padomju laiku stilistikā, vai arī izrādes stilīgiem jauniešiem, kur rodas jautājums, vai tiešām visi jaunieši ikdiena runā hip hopā. Bija ļoti daudz izrādes, kurās pieaugušie atrādīja savus priekšstatus par to, kas patīk bērniem un kas- jauniešiem. Taču pēdējā laika tomēr parādās mūsdienīgas izrādes.
Kuras no izrādēm bērniem vai jauniešiem pēdējā sezonā Tev likušās interesantas?
No pēdējā laika izrādēm Mārtiņa Eihes "Kauja pie..." ir iestudējums, kurš runā ar jauniešiem kā ar normāliem cilvēkiem. Vidusskolnieki ir cilvēki, kas grib skatīties patiesi nopietnus darbus. Un šī izrāde ir nopietna un ar savu enerģiju ļoti iedarbīga. "Kauja pie..." ir darbs, kuram vajadzētu kalpot par piemēru, kāda līmeņa izrādēm ir jābūt, lai tās uzrunātu jauniešu auditoriju.
Kāpēc bērniem būtu vajadzīgs teātris, varbūt pietiek ar internetu?
Man ir pārliecība, ka teātrim jābūt vietai, kur bērns pirmo reizi sastopas ar mākslu. Ja teātris grib, kļūt līdzīgs tam, ko bērns redz televizorā vai datorā, tad tāds teātris viņam diez vai ir vajadzīgs. Tā ir iespēja bērnam redzēt ko īpatnēju un negaidītu, bet šāda sava redzesloka palielināšana ir vajadzīga gan pieaugušajiem, gan bērniem. Man būtu svarīgi, lai izrādes bērniem būtu izrādes, nevis izklaides produkti bērniem. Šādai nostājai, manuprāt, būtu jābūt valstiskā līmenī, izsludinot nopietnus projektu konkursus bērnu izrādēm.
Kāda jēga ir festivālam "NoMadI"?
Bērniem tā ir iespēja redzēt daudz labu izrāžu, savukārt pieaugušajiem māksliniekiem tā ir iespēja redzēt, cik plašas ir iespējas veidot labas izrādes bērniem un jauniešiem
Festivāla laikā Tu piedalīsies arī radošajā darbnīcā profesionāļiem "Aizliegtās tēmas teātrī bērniem un jauniešiem" .
Man tā ir iespēja nokļūt vidē, kur iespējams izdosies atklāt kaut ko negaidītu. Ļoti iespējams, ka arī man ir priekšstati par to, kādam ir jābūt teātrim bērniem, un man ir svarīgi personīgi šos priekšstatus lauzt.
Uz kuru no festivāla izrādēm tu noteikti gribi aiziet?
Man svarīgākā izrāde ir "Leļļu uznāciens", ko rādīs norvēģuTeater Isenkram. Man tas ir ļoti būtisks jautājums - kā padarīt improvizāciju ar bērniem patiesi aizraujošu. Jo es pats gribu to sākt izmantot izrādēs bērniem tikai, vispirms ir jāapzinās tas, kā to darīt, kādus inztrumentus izmantot.
Spēle un spēlēšanās ir dabiska bērna dzīves sastāvdaļa. Arī teātris ir spēle. Kas ir galvenie nosacījumi, lai bērnam teātrī būtu interesanti, lai viņš to pieņemtu kā dabisku savas dzīves daļu?
Man liekas svarīgi, lai tas, kas tiek stāstīts bērnam, būtu godīgi un atklāti. Nekas nevar būt aizraujošāks par to. Ja cilvēki ir godīgi, tad viņi ir gatavi atklāt kaut ko nezināmu, un tas ir interesanti. Teātrim ir jābūt spēlei, un ir svarīgi strādājot pie izrādes bērniem domāt par ritmu un dinamiku. Bet tik pat svarīgi ir no mākslinieku puses apzināties, ka bērns dzīvo mūsdienās ar visām šīs dzīves problēmām un dažreiz bērnam nemaz nav tik svarīgi nonākt kādā sapņu pasaulē, bet parunāt par tām problēmām, kas viņu skar. Teātris ir tāpēc, lai varētu sarunāties, lai nevajadzētu justies vientuļam.
Valtera Sīļa izrāde "Par mammām" festivālā "NoMadI" būs skatāma 26.05 plkst. 14:00 un 17:00 viesnīcas "Promenāde" zālē. Par pārējo festivāla prgrammu tuvāka informācija www.nomadi.lv