Latvijas teātru Ābolu ķocis. 9. oktobris

Tiem, kas uz teātri iet izdzirdēt kādu tikumisku atgādinājumu, šai izrādē nav ko darīt, jo te galvenais ir satura mazapgrūtināts teatrālisma gars. Pa kolumbāriju braukā zārki, ko par guļvietām izmanto kā dzīvie, tā nedzīvie, miroņi lien laukā tieši no zemes, dzied un krāso lūpas, bet no sienas pastiepjas līķa roka ar šņabja glāzi... Ironisko šausmu atmosfēru uzbūrusi scenogrāfa M.Vilkārša fantāzija. Valdis Liepiņš, Intars Rešetins, Lauris Subatnieks, Pēteris Liepiņš ar precīzo un asprātīgo spēli apliecina, ka taisnība Žanam Ženē — vīrieši palaikam spēj precīzāk atveidot sieviešu būtību nekā sievietes pašas. Aizraujoši sekot arī Pēterim Gaudiņam un Jurim Kalniņam vīriešu lomās. Gints Grāvelis kā Žoržs drusku par reālistisku, Egona Dombrovska Žoržs, ņemdamies pa skatuvi kā traks (liekas, tūlīt lidos), finālā vēl iespēj aizmetināt skumju vientulības noti. * * * Mārīte Gulbe Pavisam viduvēja situāciju komēdija, kuru režisors Rolands Atkočūns komerciāli "iesaiņojis", iedalot arī sieviešu lomas vīriešiem un piedāvājot kā "kapeņu stāstiņu" seriāla variantu (teātris teātrī kompozicionālais princips, vizuāli un muzikāli citāti no kinofilmām, pelnu kapsētas vide). Tāds ironizējošs makabrs murdziņš, kura finālā atjaunojas tradicionālā kārtība un aktieri iznāk melnos uzvalkos un bez grima. Spēles noteikumi realizēti atklāti un no paša sākuma, dīvainais Truabālu pāris (Pēteris Liepiņš, Juris Kalniņš) izspēlē arī kaut ko līdzīgu klaunādei (viņu kankarainie, laika/tārpu sagrauztie nelaiķu kostīmi ar apkaklei piešūtajiem spilventiņiem gan man šķiet pārspīlēti). Zemtekstus vai intelektuālu oderi te nevajag meklēt, tas ir vidusmēra izklaides gabals. "Sievišķotajiem" aktieriem (Lauris Subatnieks, Valdis Liepiņš, Lauris Dzelzītis) vietām izdodas šarmanta replika, vietām balanss uz robežas ar vienkāršotu smīdināšanu. Dekoratīvi izskatās un kaislīgi dzied Ieva Pļavniece, pavadot sevi uz ērģelītēm. * * * * Henrieta Verhoustinska Uzdevums ir sarežģīts — savākt pilnu zāli, kas vēlas izsmieties kā jau kārtīgā "sitkomā", vienlaikus vēstot par vidi, kurā dzimums un seksuālā orientācija ir relatīvi, pārģērbšanās un slēpšanās aiz maskām — normāla ikdiena. Dailes teātra kolektīvs azartiski laipo uz makabra humora, muzikālas rēvijas un alegorijas robežas, neaizmirstot par dinamisku ritmu. Un skatītāji smejas. Izpušķotos daudzplauktu (kā Venēcijā) kapiņos, kuros apglabātas gan mirušās, gan joprojām dzīvās kinoikonas, pārpratumi ar vīriešiem, kas pārģērbjas par sievietēm, un sievietēm, ko tāpat spēlē vīrieši, ir atsvaidzināti ar atpazīstamām dziesmām. Pavadījumu uz Dailes tēva Smiļģa ērģelēm spēlē un piedzied vienīgā ĪSTĀ sieviete izrādē — Ieva Pļavniece, ar ko šai ērmīgajā veču kompānijā identificēties lielākajai auditorijas daļai. Lai arī daži aktieri atrāda visai degradētu priekšstatu par sievieti, turklāt ne pārāk veiklā izpildījumā, un daži teatrāli efekti šķiet jau redzēti, tomēr labi pavadīts vakars garantēts.