Sākt gribu ar labo. (To varēja ieraudzīt, ja pēdējā izrādes stundā vēl bijāt spējīgi ko uztvert.) Cienu aizrautību, cienu godīgumu un spēju precīzi vērot dzīvi. Novērtēju labu ideju aizmetņus, kas vakara otrajā pusē uzplaiksnīja kā fragmenti piecu, desmit, divdesmit sekunžu garumā. Maza etīde ar sērkociņiem, dzīvs attiecību moments ar skatuves partneri, asprātīga telpas transformācija, kas trīs minūtes ļauj izjust citu emocionālu modu. Pāri visam cienu drosmi. Izrāde pretendē strādāt nevis ar sižetu vai idejām, bet ar skatītāju emocijām. Tas prasa meistarību…
Te arī BET. Emocijas ir trausla, netverama, brīžiem neprognozējama substance, ar ko strādāt nav viegli. Pieredzējuši profesionāļi dramaturģisko un režisorisko haosu, kas valdīja Oāzē, iespējams, būtu pārvērtuši izrādē, par kuru aizdomāties. Apmēram tādā kā V.Sīļa veiksme Latvijas Nacionālajā teātrī aizvadītajā sezonā Mammas.
Oāzes aktieri ir patīkami, bet nepieredzējuši. Ar pašdarbnieciskumu neaizvaino, bet arī nerada sajūtu, ka viņiem būtu ko teikt, ka zem viņu tēlu virskārtas mutoļo iekšēja dzīve. Tas ir izšķirīgi, jo pēc stundas nekā mūsu priekšā izrādās - turpmākā izrādes dinamika veidota pēc gluži tradicionālas dramaturģijas shēmas. Noslēgta vide un cilvēki, kas nav tie, par kuriem izliekas.
Oāzes bilance? Viedokļi droši vien atšķirsies. Man gribētos, lai V.Sīlis būtu guvis atziņu, ka stundu gara ekspozīcija (no jel kādas jēgas — emocionālas vai intelektuālas — atbrīvota) ne tikai nogurdina un sakaitina skatītājus, kas Latvijas pieklājīgajai publikai gluži neraksturīgi sāk pusčukstus indīgi ironizēt un ņirgāties (RIX mediju telpā ir lieliska akustika!). Tā arī nogalina dzīvos aizmetņus izrādē. Ka atmosfēru nerada bezmērķīga laika vilkšana. Bet – ja laika vilkšana ir mērķtiecīga, aiz tās jāslēpjas idejai. Gribat ironizēt par publiku, kas truli sēž un neiet projām, kaut nepatīk? Lūdzu! Gribat apvainot, izaicināt, provocēt? Kāpēc ne? Ja jāizvēlas starp godīgu uzbrukumu, septiņstāvīgu matu un pseidofilozofisku pseidopārdzīvojumu, izvēlos pirmos.
Man V.Sīļa izrādē bija jādomā par lietām, kam ar teātra mākslu maz sakara. Riebjas, ja teātrī tā notiek. Ka domā, piemēram, par aizsāktu romānu, kura izlasīšanai vajag tieši vienu vakaru, par biezpienu, ko nedrīkst aizmirst nopirkt rītdienas pusdienām, par faktu, ka cilvēka galva sver vidēji astoņus kilogramus, bet “uz skatu” mugurkauls nemaz tik pamatīga būve nav.
Pēc izrādes diemžēl jādomā arī par klišejām. Ticu, ka Oāzes veidotāji izrādē ir godīgi pret sevi un skatītājiem, piemēram, saucot lietas, kuras viņiem žēl zaudēt. Triviālas lietas. Saldējumu. Apskāvienus. Velosipēdu. Kā mums visiem. Ja vispārcilvēcisko izdodas ieraudzīt mazajās lietās, tas ir skaisti un aizkustinoši. Tā ir dzeja. Bet dzeja nekad nav klišejiska. Oāze ir. Pats fakts, ka teksti, darbības, pat izrādes forma un struktūra jau izspēlēta teātrī, kino, literatūrā, te diez vai ir izšķirošs, kaut, protams, nepalīdz. Trakojoša sieviete ar problēmām seksuālajā dzīvē? Saldējums, ko patīk kost, nevis laizīt? Sausiņš, kas gaida atnācējus no kosmosa? Tas viss (ne vienreiz) jau ir bijis. Ir tādas atziņas, kuras, labi izstāstītas, cilvēks ik reizi aptver it kā no jauna. Visiem sāp. Katrs kādreiz pieķeras mazām, pat iracionālām lietām tā, itin kā no tām būtu atkarīga pati eksistence. Jā. Bet arī vispārcilvēciskām lietām ir atšķirīgas dziļuma un piesātinājuma pakāpes. Nevar ar kabatlakatiņu aizslaucīt ezeru. Nevajag trīs stundas stiept to, ko varētu pateikt trīsdesmit minūtēs.