Inga Ābele. Paisums
Dienas Grāmata, 2008
Saglabājot interesi par autorromānu — (skarbi līdz perversi) pašreflektējošu iekšējās pasaules atsegumu, ar ko starptautiski pazīstama austriešu literatūra, autori ir atklājuši "stāstīšanas brīnumu", vēstīts literatūras un filozofijas portāla ¼ Satori aktualitātēs.
Skarbums un dzīvesprieks
Ingas Ābeles Paisumu arī varētu nosaukt par autorromānu ar visām skaidrojošajām iekavām — skarbuma un arī pašrefleksijas tikko iznākušajā grāmatā ir diezgan. Taču zinu, ka neko neiegūšu, pārjautājot, vai tas ir no autores dzīves norakstīts vai ne. Vai pieminētie austriešu rakstnieki kaut kā paziņo presei — šo es sacerēju, bet te gan viss uzrakstīts tā, kā man bija? Neticami. Austriešiem ir Elfrīde Jelineka, bet mums Inga Ābele, un Ābeles darbos jau kopš lugas Tumšie brieži vai pat agrāk stāsts šķiet kā ņemts no dzīves un reizē tāds, kādu viņa dzīvi iedomājas.
Otrs literārais virziens, ko var piemērot Paisumam, ir maģiskais reālisms. Sadzīviska situācija, kad sieviete šaurā virtuvē "ieķīpāja gaļu ar ķiplokiem un ieberza ar zaļumiem" (45.lpp.) un pēc tam aizmieg romāna klintij — lielākajam un viengabalainākajam varonim Andrejam — uz pleca, tēlota kā grieķu mītu Dēmetras rituāls. Ne tikai tāpēc, ka Andrejs iznācis no cietuma pēc ilgiem gadiem un spēj novērtēt sīku, mājīgu norišu skaistumu — Ābele lasītāju prot ieraut dzīves baudīšanas sajūtā.
Romānā Paisums nemana vairs ikdienas traģismu, kāds bija rakstnieces stāstu krājumā Sniega laika piezīmes, tā vietā nācis stabils un pacilājošs dzīvesprieks. Grāmatas lappusēs atkal un atkal tiek dzerts šampanietis, kā zīme priekam par to, ka dzīvojam, kā pašu sarīkoti svētki ar gaisīgas eksotikas pieskaņu. Gan Kurzemes laukos ar čigāniem, gan Āgenskalna narkomānu istabelē, gan ziemā, gan karstā laikā galdā uzrodas šampanietis, un nav svarīgi, vai to izdzer vai ne. Vēl romānā figurē scenārijs — gan plāns, kā labāk dzīvot, gan kā romāna sievietes — Ievas — nodarbošanās: "Negribi kādudien atnākt pie manis uz darbu? Mēs montējam jaunu filmu, interesanti." (121.lpp.)
Kopā ar virsrakstā minēto paisumu, kas Baltijas jūrā nemaz nerodas, bet romānā nāk virsū kā neatceļami dzīves fakti, kas jāņem vērā un uz kuriem cilvēcīgi jāspēj reaģēt, tās ir lietas, kuru lokā viss šajā romāna dzīvē notiek. Šampanietis, scenārijs un paisums starp autorromānu un maģisko reālismu.
Grāmatas vāka dizaina autors Jānis Esītis šo Ābeles romānam tik raksturīgo atrašanos pa vidu starp iztēles debesīm un smago zemi, precīzi izteicis ar Marka Šagāla gleznas Lidojums pāri pilsētai reprodukciju uz Paisuma vāka.
Struktūra un emocijas
Pārlasot romānu vēlreiz un meklējot kādu neticamu epizodi, piemēram — vai tiešām viņa sadega tā, ka stāvus uzgāja gaisā? — ieraugu, ka tas, kas lasot likās jau gandrīz noslēgums, fiziski atrodas teksta vidū, ka četru paaudžu sieviešu dzīve — gandrīz episka dzimtas sāga, kuras vēstījumā un likteņos paspēju iejusties — patiesībā ir izstāstīta diezgan nelielā teksta apjomā. Struktūra, ja to papētī sīkāk, nebūt nesakrīt ar nospiedumu. Arī emocionālais fināls uznāk kā paisums pusotru nodaļu pirms beigām: "Baznīca ir tāda pati kā viņu ciemā, varbūt lielāka, arī Vasarsvētki tie paši. Bet sev apkārt Ieva pirmo reizi ieraudzījusi pasauli, kas ir pilnīgi citāda nekā viņas ierastā. Visas detaļas — sākot ar glāzi un dakšiņu un beidzot ar māju fasādēm. Visbijā visam piemīt uzpostība, citas krāsu spēles, cita smarža, cita pašcieņa. Viņa sēž uz lievenēm viena pati un raud par savu zemi." (269.lpp.)
Skaidrs, ir par ko raudāt sievietei no paaudzes, kam bija "viens gads, un kas tikai nenotika — mīlestība, bērns, astoņpadsmit gadu, kāzas, Padomju Latvijas gals — klangts!" (55.lpp.), un vēl Afganistānas kara pēdas pirms tam, un daudz kas iepriekš neparedzēts, arī konferences un mācības Milānā — pēc tā gada. "Māte tikko teica — lasi savu dzīvi kā grāmatu — ar prieku! Tā ir tikai tava privilēģija!" (157.lpp.), teikts romānā, un Ieva tā arī dara, tikai viņa, autores gribas vadīta, lasa no beigām, kas nemaz nav beigas, bet iedomāta kalna kore — 33 gadi, uz sākumu — uz piedzimšanu.
Manuprāt, pieredzes bagātu rakstnieci nav vēlreiz jāapbrīno par to, ka viņa tik droši organizē savu tekstu, no epizodes uz epizodi kāpjoties atpakaļ laikā un pa vidu savirknējot dažādu žanru sīkumus, kas noder galvenajai līnijai. Paradoksāli ir tas, ka šādā notikumu secībā — pēc rīcības, nevis pirms, uzzinot par tās iemesliem, un vēl pēc tam par citām agrākām personiskām detaļām, lasītāja sirds un līdzjūtība vairākas reizes tiek mētāta no viena romāna vīrieša pie otra un atpakaļ, kamēr nonāk pie vienkāršās domas, kas, konsekventi īstenota, tomēr nozīmētu pavisam citādu attieksmi pret pasauli — nevaru vērtēt ar cilvēkiem notikušo, jo es taču nezinu, kā bija patiesībā.
Romāna darbība hronoloģiski vistuvāk mūsdienām un ģeogrāfiski vistālāk civilizētajās ārzemēs — Berlīnē, Stokholmā ir tēlota sadzīviskāk, vēl neatkāpjoties līdz mīta skatapunktam un vispārinājumam. Taču pārējais gan ir ko vērts.