Iznākusi Hārvarda universitātes profesora sarakstīta Jeļcina biogrāfija

Ar savu bravurīgumu, garastāvokļa svārstībām, runām un trīs autobiogrāfijām Jeļcins nekad nav bijis cilvēks, ko viegli interpretēt, norāda Džonatans Stīls, laikraksta "The Guardian Unlimited" recenzents. Koltons uzdod daudzus jautājumus. Vai pametot kompartiju un konfrontējot Krieviju ar Padomju savienību Jeļcinu motivēja aizvainojums pret Gorbačovu, vai arī viņam bija vīzija par ilgtermiņa reformu? Ārišķība allaž šķita dzenam Jeļcinu uzsvērt statusu satura vietā, bilst Stīls. Vai Jeļcins bija cilvēks-orķestris, ko pārsvarā vadīja instinkts, vai arī viņš konsultēja padomdevējus un plānoja savu taktiku?Koltons sniedz daudz liecību par šiem jautājumiem, to skaitā par Jeļcina diviem flirtiem ar pašnāvību, viņa ilgstošajām grimšanām depresijā un melanholijā, kā arī viņa dzeršanu. Viņš raksturo Jeļcinu kā vīru, kurš nekad neatbrīvojās no sava provinciālā partijas bosa ampluā, cilvēku, kuram bija grūti draudzēties un paturēt draugus, klausīties kolēģos vai pārrunāt alternatīvus darbības virzienus. Koltons citē Andreju Saharovu, krievu atomfiziķi, kas kļuva par cilvēktiesību aktīvistu, aprakstot Jeļcinu kā “pilnīgi cita [mazāka] kalibra vīru kā Gorbačovu.” Vēlāk Saharovs mīkstināja savus uzskatus, sakot, - “Es nesaprotu, kā Jeļcins nonāk līdz saviem lēmumiem, taču parasti viņš nonāk pie pareizās atbildes.” Šis citāts visai precīzi raksturo grāmatas pamatdomu, norāda Džonatans Stīls. Koltona izpēte gan nav vedusi pie noteiktiem secinājumiem par to kā Jeļcins pieņēmis lēmumus, kā arī nav atklājusi, ko par tiem sprieda viņa komanda. Bija daudz pretrunu starp tiem, kurus ietekmēja Jeļcina lēmumi, taču grāmatā nav daudz ieskatu kaislībās, kas plosījās Krievijas parlamentā, medijos un uz ielas. Koltons ir Jeļcina pusē vairums jautājumos. Autors pa daļai ignorē masīvo, negodīgo TV kampaņu un kukuļus un spiedienu, kas deva Jeļcinam uzvaru 1996.gada vēlēšanās.  Koltons raksta no elitāras perspektīvas, neizrādot īpašu līdzjūtību par milzīgajām sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas miljoniem krievus noveda nabadzībā pirms atkal cēlās naftas cena Putina laikā. Divas dramatiskākās epizodes Jeļcina karjerā ir knapi ko skartas. Ķeršanās pie tankiem 1993.gadā, lai ieņemtu parlamentu, ko viņš bija nekonstitucionāli atlaidis, tiek pieminēta tikai divās no grāmatas 456 teksta lappusēm. Pat Jeļcina triumfa stunda – uzkāpšana tankā un vēršanās pret sazvērniekiem, kas 1991.gadā neitralizēja Gorbačovu, turot viņu mājas arestā, tiek aprakstīta tikai sešās lappusēs.   Interesants ir Koltona augusta puča sazvērnieku apskats. Kamēr tika plānota sazvērestība, Vladimirs Krjučkovs, VDK šefs, domāja, ka viņam izdosies Jeļcinu pierunāt pievienoties. Kad pučs sākās, tika izdots Jeļcina aresta orderis. Taču Krjučkovs to atsauca, kad Anatolijs Lukjanovs, PSRS Augstākās padomes priekšsēdētājs, viens no pučistiem, norādīja, ka Jeļcins diskreditēs sevi sabiedrības acīs, ja pretosies puča “kārtības ieviešanai”. Viņu pieņēmums izrādījās dramatiski aplams. Taču, ja tik nopietni cilvēki to pieņēma, tad iespējams viņiem bija pamats apšaubīt Jeļcina demokrāta un reformista instinktu. Uz galveno jautājumu, kas motivēja Jeļcinu uzurpēt varu, kas sagrāva Padomju savienību, Koltons noraida uzskatu, ko pauž Gorbačova aizstāvji, sakot, ka tas bija veids kā ieriebt Gorbačovam. Koltons redz to kā tendenci, kas daļēji “pielipa no nacionālistu kustībām Baltijā un citviet.” Viņš atgādina, ka, paradoksāli, tie bija komunisti krievu parlamentā, kas vispirms piedāvāja pasludināt suverenitāti. Jeļcina uzvedība šajā gadījumam sekoja zināmam modelim. Viņš ne tik lielā mērā bija vīrs, kas radīja vēsturiskās iespējas, kā cilvēks, kas tās izmantoja. Tas bija Gorbačovs, kas atvēra ceļu uz parlamenta vēlēšanām. Jeļcins izmantoja šo iespēju, lai populistiski gūtu varu. Tie bija nacionālisti Baltijā, kas pirmie pacēla suverenitātes karogu, norāda Koltons. Arī šo faktu Jeļcins  izmantoja kā soli uz troni. Viņš gan arī reizē sapratis, ka gan parlamenta vēlēšanas, gan suverenitāte padarīs cilvēku dzīves labākas.