Jāņu vainags režisoram

Atcerējušies pa vienam, ģimenēs, pieminējuši un gājuši tālāk. Nezinu nevienu stāstu, kas mani pēdējā laikā būtu tiešāk skāris kā režisora Edvīna Šnores filma Padomju stāsts. Un itin nemaz nenožēloju, ka nebūs man viegla galva šogad, izejot pirmsjāņu pļavās. Ka domāšu ne tikai par to skaistumu un dzīvi, kas dota, bet arī par to, cik daudz un daudziem tie nežēlīgi nīdēti un atņemti. Ilgais pētniecības darbs un režisora kaislība ir nesusi augļus — arhīva materiālos nemitīgi redzamie masu šausmu skati uzrunā individuāli. Šis neapzināti radītais satricinājums ir filmas lielākā vērtība. Tā vairs nav tikai vēstures statistika, tā ir pilnīgi reāla sajūta, kā tā radusies no katras individuālas dzīves. Un tieši tādēļ šī statistika liekas vienam prātam, vienai dzīvei, pat vienam laikmetam neaptverama. Filmas emocionālākā vieta, manuprāt, ir tā koku birzs jeb masu kapi, kur piederīgie ielaisti pēc pusgadsimta un apsējuši ap stumbriem lentītes, ziedus, fotogrāfijas savu mīļo piemiņai. Vēsture, ja mēs to nekustinātu, arī būtu tāda mēmu koku birzs, bez cilvēka roku apsietām lentītēm. Pirms desmit gadiem Amerikas rakstnieku mājā jūnijā, neilgi pirms Jāņiem, kad gaisā spieto uguns mušas, tās iemītnieki un viesi bija iegrimuši kaismīgās vēstures sarunās. Viedoklis, ka nacisms un komunisms ir pār vienu kārti metami, galējs, nepieņemams un draudīgs likās it visiem pamatīgi izglītotiem sarunas dalībniekiem, izņemot divus baltiešus. Tagad tas redzams kā uz delnas. Filmas propagandas valoda mani netraumē. Traumējoši ir bijuši tie gadsimta meli par padomju uzvarētājiem, Putina vēl pirms diviem gadiem atklāti paustais, ka Baltija nekad nav bijusi okupēta, un joprojām piekoptais Staļina kurss, kurā ar cilvēkiem nediskutē, viņus vienkārši nogalina, lai pieminam kaut tikai Annu Poļitkovsku. Dramatiskā gadsimta atzītās traģēdijas — holokausta upuri un viņu piederīgie paaudžu paaudzēs prasījuši pēc publiskas, globālas un kolektīvas atmaksas un to saņēmuši visos veidos. Komunisma genocīda upuri savu vēstures stāstu klusināti ņēmuši sev līdzi kapā vai dzīvi palikušie stāstījuši ģimenēs. Filma, paldies Dievam, neaicina uz atriebību. To jau mēs zinām pašu mājās — neviens no bijušajiem izsūtītajiem vai padomju nogalināto piederīgajiem nevēršas ar atriebes ļaunumu pret saviem naidniekiem — tikai tāpat kā filmas kadrā, kur vecā sieviņa izraud asaras par savu mirušo dēliņu, kas bija jāapglabā purvā. Viss piedots, jo kā tad vispār būtu bijis iespējams dzīvot tālāk?. Kad norit filmas pēdējie kadri, lietus ārā ir mitējies. Aizrit pirmsjāņu reklāmas. Durvis uz terasīti ir vaļā, gaiss smaržo tīri. Ozola lapām pazudis tas vaska matējums, pēc lietus tās ir tumši, sulīgi zaļas. Šogad vajadzētu nopīt divus vainagus — vienu tētim, jo viņš ir Jānis, otru redzētās filmas režisoram, kurš nav Jānis, bet to ir pelnījis.