Kas mēs esam Jaunajam Vilnim?

Festivāla koncertus skatījāmies kā traki - tie bija jūlija TV reitingu absolūtie līderi.Riskēšu teikt, ka uzmanību Jaunajam Vilnim vairāk piesaista nevis jaunie dziedātāji, bet reģionāla mēroga masu kultūras dzīvās ikonas, kas te ierodas baudīt sava veida triumfu, un kuru pulkā, šķiet, gaidītākajām un visvairāk apriestajām personām gan vairāk atbilstu kopējais apzīmējums "vecais vilnis".Interesi par Jauno Vilni, kas nu jau virmo arī interneta sarunās, varētu skaidrot, palīgā ņemot nesenu akadēmisku Latvijas auditorijas pētījumu, par to, kāpēc cilvēki tā pārņemti ar medijos redzamo slavenību dzīvi. Iezīmējās dažas apakšgrupiņas. Pulciņš, kas apbrīno šos cilvēkus un klusībā vēlas pietuvināties izredzēto klubiņam, vismaz izmantojot informāciju. Viens otrs, kas kopē dzīves stila shēmas, savā apģērbā vai ceļojumu izvēlē iekļaujot paraugus no šo ļaužu publiskās dzīves. Grupa, kas nicina šādu popularitāti baudošās personas, bet, tos vērojot, izklaidējas. Cilvēki, kas šajā kņadā rod informāciju, ko citi mediji nepiedāvā, taču paši kautrējas par savu interesi. Racionālie, kas saprot, cik tas viss virspusēji, bet gūst no tā savu labumu. Daudzi slavenību uzvedības piemērus izmanto vērtību salīdzināšanai, sevis meklējumiem, sarunām ar citiem. Visiem kopīga bija ziņkārība, kas apmierināma uz publiskā un personiskā robežas. Variantu bija tik daudz, bet apbrīnas un nicinājuma kokteilis iezīmējās ļoti skaidri.Es šo pasākumu uztveru kā garantētu jautrības avotu. Tomēr smaidīt vairs negribējās, kad atklāšanas uzrunā Raimonds Pauls pateica vismaz uz pusi mazāk vārdu latviski, nekā Kailija Minoga savā Rīgas koncertā pirms mēneša. Grūti saprast, kāpēc digitālo tehnoloģiju laikmetā koncerti, kas tiek rādīti ar pamatīgu nobīdi no reāla laikā, nav nodrošināti ar titriem vai tulkojumu vismaz vietējā tirgū. Redz, īsā intervija ar Džo Kokeru festivāla aizkadros tika iztulkota ļoti rūpīgi. Tas par rūgto daļu...Žēl, ka ne vien šīgada festivāla lielā kumosa īpašnieks LNT, bet arī citas televīzijas šo pasākumu rāda vienveidīgi - apkalpojot koncertu hronoloģiju un slavenību gaitas uz perona vai lidostā. Ko vērta bija LNT "Tautas balss" intervija ar kādu līdz šim nekad neredzētu, bet visai jauku sievieti, titros identificētu kā "sabiedrības dāmu" un festivāla apmeklētāju, kas vienam vakaram festivālā tērē tūkstoš latu dienā. Viņa pārstāvēja Jaunā Viļņa publiku. Savu projektu pašreklāma ir svēta lieta, kāpēc to neielikt arī raidījumā, kas aicina visus, kam ir kāda problēma, to uzticēt televīzijai, jo "mēs strādājam tavā labā". Zīmīgajā sarunā ar "sabiedrības dāmu" gan viņas neatrisināmā liksta izpalika, toties tās saturs jauki kontrastēja ar tās pašas "Tautas balss" sižetu par kādas kundzes izmisumu, saņemot karstā ūdens rēķinu. Nu, īsta tautas balss visās toņkārtās!No aculieciniekiem dzirdēju, ka ap festivālu esot arī citi notikumi. Piemēram, rīkotāju rupjība, aizliedzot brīvi pārvietoties pa ielu, jo "tūlīt gaidāmas zvaigznes". Piemēram, pazemojošās prasības un niknie uzkliedzieni, neļaujot cilvēkiem ar pašu atrastiem līdzekļiem svelmē sargāties no saules, jo šāds skats apdraud "zvaigžņu paklāja gājiena" kadrus. Šādi stāsti arī būtu interesanti. Tie gan apstiprina, ka mēs festivālam esam tikai fons, uz kura viegli izcelties. Apbrīnotāju un zvaigžņu aplaimoto fons, kas klātienē un medijos kāri ķer ārējā spožuma zibšņus. Lai cik ļoti konferansjē pulciņš slavē Jūrmalu un pat cenšas savā humorā iekļaut Latvijas himnas kariķētu fragmentu, pagaidām par festivālu nav iespējams runāt, neizmantojot atsvešināto shēmu "mēs un viņi".