Šeit tās ir visur. Skats pa automašīnas logu caurvij mango koku rindas un atduras sarkanās saules rietā. Domas kā modeles nāk uz mēles un katra mēģina izrādīt savu krāšņumu. Viņām ir tikai viens iznāciens konkrētajā tērpā, īss slavas mirklis, īsa uzmanība. Tad jau nāk nākamā. Es skatos uz šo milzīgo debesu ķermeni tik ilgi, kamēr neredzu vairs neko apkārt un izšķīstu tās biezajā gaismas sulā, ka kļūst tumšs gar acīm. Tas pats notiek arī ar modelēm.„Tūlīt būsim klāt, ser“, no neizbraucamā ceļa nenoraujot ne skatu, pasaka Volters. Saspringums, viņa patieso vecumu slēpjošiem sejas vaibstiem, ir svešs. Viņš pakasa nelielo, tumšās, gandrīz zilganās ādas krāsas dēļ nepamanāmo rētu uz zoda, par kuru visu šo laiku neesmu nemaz viņam pajautājis. „Jūs šodien tāds kluss, ser. Jūtaties labi?“ Joprojām nespēju nesmaidīt par šo akcentu, kas pataisa jau tā apaļīgos vārdus apaļus un mīlīgus kā pērlītes. Mirkli es pamielojos ar atmiņām par šajā zemē pavadīto laiku, paskatos uz Volteru un nespēju novaldīt sajūsmu par viņam piemītošo vibrāciju. Tādu, kas mīt katra ķermeņa šūnā, darbojas un nevienā brīdī neapstājas. „Volter, apsoli man, ka kripatiņu sava smaida atsūtīsi man pa pastu? Jo zini, es pēc tā ļoti ilgošos.“ „Jūs esat ļoti laipns, ser“. Es pat neiebildu. Ir lietas, kas nemainās, un, ispējams, tās arī nevajag censties mainīt. Man bija apnikusi šī oficiālā uzruna, jo pēc visa piedzīvotā es varētu viņa sirsnīgo un bezgalīgi ietilpīgo Āfrikas dvēseli iecelt brāļa kārtā, bet, iespējams, tas ir pārbaudījums manam ego, kuru tad arī es laipni mācos pieņemt.Volteram ir divas sievas un septiņi bērni, no kuriem divi pirms sešiem gadiem tika aizvesti Kunga pretošanās armijas (LRA) aprūsējušos džipos. Viņš ir arī viens no retajiem vīriem ciematā, kurš, laimīgā kārtā, netika sakropļots ar mačetēm vai sašauts no kāda cita vienpadsmitgadnieka AK – 47. To varētu arī nosaukt par godīgu apmaiņu, ziedojumu tam kungam. Galu galā viens no galvenajiem šo partizānu motīviem bija valdīt atbilstoši Dieva desmit baušļiem un ,varbūt, tieši tāds bija viens no tiem – nenogalini tēvu, kura bērnu tu nozodz.„Es domāju, ka jums ar viņu kaut kas sanāks, ser. Brīnišķīga sieviete. Jums nemaz nevajadzētu vairākas, kā man, jo knapi tiksiet galā ar šo, bet, ticiet man, viņa ir jūsu uzmanības vērta, ser,“ asprātis Volters šajā teikumā gan iesmējās, gan leģendāri iešūpināja savu apaļo galvu. Tāds viņš bija, netieši tiešs un patiess. „Paldies, ka vērtē mani tik augstu, SER“, es atbildēju, joprojām turoties pie roktura virs durvīm, tā mēģinot pasargāt savu galvu no atkārtotiem sitieniem pret sāna logu. Mēģināju vēl notvert pēdējos pretrunīgās Āfrikas skatus pirms nonāku tur, no kurienes ar grūtībām aizbēgu pirms sešiem gadiem. Tieši tik ilgu laiku ir pazuduši Voltera dēli, un, savukārt, es esmu pazudis savā pasaulē un atradies citā un citiem, arī viņam. „Par laimi mums ir internets, ser. Es varēšu jums aizsūtīt vēstuli uz turieni, un nebūs ilgi jāgaida ne man, ne jums. Unikāla lieta…“, viņš mazliet nostaļģiski aizdomājās, tad, kaut ko aizdomīgi jautru atcerējies, “un jūs man atsūtīsiet, vai tomēr spējāt sameklēt un uzrunāt to enerģisko jaunkundzi“.
Pestīšana Ugandā
Dziesma: Cat Power – Silver Stallion Bailes un neziņa. Gaisa molekulas piepildītas ar šo nenosakāma rakstura spēku. Es tās ieelpoju, paturu un izelpoju apstrādātas un papildinātas ar savu iztēli un interpretāciju. Nododu stafeti. Nez, ko tās pašas molekulas, ātomi pastāsta nākamajam lietotājam? Tā vien šķiet, ka „bailes“ ir neatkarīgs tēls, kas mēdza kādreiz mani sagaidīt tunelī pie mājas, pa ceļam no tramvaja pieturas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.