Urbāno drāmu balsis
Man iznāks steigties un skriet pa priekšu notikumiem, galu galā dzīvie iespaidi no Kannu kinofestivāla kopš oficiālā starta trešdienas vēlā vakarā vēl nav sakrājušies gana blīvi. Tik vien kā kņada ap amerikāņu trīsdimensiju "multeni" Augšup/Up — atklāšanas filmu, tik vien kā karalienes Izabellas Ipēras iznāciens uz atklāšanas ceremonijas cēli askētiskās skatuves. Ipērai piemīt unikāla kvalitāte elektrizēt skatītāju zāli klusumā, pat izturot pauzi, — tā tas arī notika Limjēra zālē ar ietilpību — 2000 dvēseļu. Lielākajā — centrālajā — no festivāla norises vietām, publika burtiski pamira, uz skatuves parādoties šai maza auguma, trauslajai sievietei. Aktrise, kuras pieredzē ir virtuozi psiholoģiski eksperimenti, arī ekstrēmākās un izaicinošākās lomas, kādas Eiropas kino spējis piedāvāt aktrisei, sen jau to bija pelnījusi. Gan Kannu festivāla žūrijas priekšnieces statusu, gan filmu fragmentu "rullīti", kurā apkopoti spilgtākie fragmenti no viņas daudzos desmitos mērāmajām filmām. Liela daļa no tām veidojusi arī Kannu festivāla vēsturi.
Teiksiet, kino pasaulīte ir maza — tā arī ir, jo šogad Ipērai nāksies vērtēt arī viņas iemīļota režisora, austriešu režijas izcilības Mihaela Hanekes jaunāko filmu Baltā lente/Das Weisse Band. Savu pēdējo Kannu triumfu tandēms Ipēra un Haneke piedzīvoja divtūkstošgades sākumā ar filmu Klavierskolotāja. Domājams, par interešu konfliktu vai Ipēras īpašām simpātijām pret kādu kolēģi var neuztraukties. Viņas no skatuves un žūrijas preses konferencē deklarētie principi skan kā dzejolis — par sarunām no sirds uz sirdi, mākslas darba, filmas un tā skatītāja dvēseli, kurš gatavs mākslas pieredzei un pārdzīvojumam. Ipēra ir pārliecināta, ka kinomāksla cilvēkiem būs vajadzīga vienmēr, jo ar tās palīdzību var gan sapņot, gan iepazīt sevi, arī biedējošo — savas problēmas un slēptās dzīles. "Kinomākslai ir pa spēkam likt paskatīties mums pašiem uz sevi, stāstot emocionālus stāstus," — tā Ipēra. Jau laikus Ipēra ir brīdinājusi, ka viņu neinteresē politiskas spēlītes un filmas — uzvarētājas — izraudzīšanās pēc politiskās aktualitātes un sociālās nozīmības, viņa meklēšot sirds valodu atšķirībā no pērnā gada Kannu žūrijas priekšsēža amerikāņu aktiera Šona Penna. Par kino pasaules kompaktumu liecina arī fakts, ka šogad Kannu festivāla žūrijā ir Šona Penna kundze (O.K., tenku lapas klāsta par ierosināto laulības šķiršanas procesu), — lieliska amerikāņu aktrise Robina Raita-Penna.
Skandaloza geju drāma?
Pirmais ieraksts konkursa programmā — ķīniešu filma Pavasara drudzis/Spring Fever — piedāvāja ekstrēmu un skarbu uzstādījumu, ko pavirši varētu ietilpināt bļauklī "skandaloza geju drāma". Vismaz tā jau paguvis izdarīt filmas potenciālais tiesību īpašnieks Krievijā un Baltijas valstīs, kas filmu jau paspējis pārdot vai vismaz cītīgi cenšas to darīt rudenī Rīgā paredzētajai Baltijas pērlei. Vai Baltijas pērles nemitīgi mutējošais formāts ir ideāls šai ķīniešu filmai, vai skatītājs aiz "geju drāmas" būs spējīgs saskatīt citas kvalitātes — cits jautājums, taču filma, kas veidota ļoti askētiskiem izteiksmes līdzekļiem (dokumentāli nenogludināts, nenopulēts kadrs, kustīga kamera, kas seko saviem varoņiem), par spīti izbļautajam "skandālam", spēj izturēt raitu, emocionāli saviļņojošu stāstījumu divu stundu garumā. Mūsdienas. Jauns puisis, vārdā Luo, piepelnās, izpildot kādas sievietes — skolotājas — pasūtījumu. Viņš izseko skolotājas vīru, atklāj tā neuzticību — attiecības ar citu vīrieti, un pamazām arvien neatgriezeniskāk tiek ierauts vairākos, nemitīgi mutējošos attiecību trīsstūros. Kaislības, izmisums, vientulība, saasināta līdz suicīda neatgriezeniskumam, ķīniešu drāmā ir savērptas absolūti perfekti, radot piesātinātas mūsdienu urbānās drāmas garšu. Nenoliedzami filmā, ko veidojis vidējās paaudzes režisors Lou Je (Lou Ye, 1965), ir daudz vairāk vērtību nekā pliks skandāls iz komunistiskos recidīvus jūtošās Ķīnas, kurā šīs filmas izrādīšana ir problemātiska.
Zivju dzīve
Britu konkursante — vēl viena urbānā drāma iz šķietami proletāriskas vides — Fish Tank/Zivju cisterna. Vēstījums par piecpadsmitgadīgo Miu, kuras dzīve sagriežas kājām gaisā pēc mātes jaunā boifrenda parādīšanās viņu tukšu pudeļu un Ikea mēbeļu piekrautajā, piedrazotajā dzīvoklī — rajonā, ko par tradīcijām bagātu nenosauksi. Filmas darbība risinās kādā Lielbritānijas pilsētas nomalē — "purčika" analogā. Hiphops ir vienīgais Miai tuvais pašizpausmes veids, no minibrunčos tēptās mātes nekas vairāk par lamām nav dzirdēts. Filma piedāvā precīzu tīņa vientulības pieredzi — stāstus par sapņiem, kas sagrūst lavīnveidīgi. Mātes vīrietis — šķietami Mias vienīgais draugs — dzērumā pārguļ ar meiteni, hiphopa sacensības, kas varētu kļūt par profesionālu izrāvienu, izrādās, ir apetītlīgu potenciālo striptīzmeiču atlase... Tāds stāsts, ko britu režisore Andrea Arnolde (1961)risina kinematogrāfiski ļoti mērķtiecīgi, atklājot arī lielisku jaunu aktrisi Ketiju Džarvisu un turpinot Lielbritānijā tik spēcīgo sociālās drāmas tradīciju (to pārstāv Kens Loučs u.c., arī šī britu socreālisma klasiķa jaunā filma Looking for Erik/Meklējot Ēriku ir Kannu konkursā.) Ir pārsteidzīgi runāt par tendencēm un iezīmēm, izžmiedzot tās no divu pirmo konkursa filmu piedāvājuma — kaut mūsdienu urbānās drāmas ar jaunu cilvēku kā tās emocionālo centru, kas veidotas visai askētiskiem budžeta līdzekļiem, bet ar spēcīgu profesionāļu roku, nebūt nav sliktākā no Kannu festivāla konkursa potenciālajām diagnozēm. Lielo metru fon Trīra, Hanekes, Lī, Kempiones u.c. dzīvo klasiķu iznācieni vēl priekšā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.