Vēju straume uzņem spēku

) Simfoniskā uvertīra (1991), kas pārliecinoši sāk profesionālā pūtēju orķestra Rīga jauno albumu Windstream un arī tā prezentācijas koncertu, kas Dzintaru koncertzālē notika 22.augustā. Nepilnā gadā jau otrais orķestra albums tapis tā jaunā mākslinieciskā vadītāja diriģenta Andra Pogas vadībā, sekojot pirms gadu mijas klajā laistajam Ziemassvētku albumam Priecīgus Ziemassvētkus! Merry Christmas, kas bija vispār pirmais orķestra CD kolektīva 35 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē. Pirmajam albumam, saskaņā ar satura izvēli, ir specifisks pielietojums, savukārt tagad tapis sezonāli neierobežots albums, ko var droši rādīt pasaulei. Bez liekiem kompleksiem piesakot sevi starptautiskajai apritei. Tāpēc, ka tajā ierakstīta amerikāņu XX un XXI gadsimta komponistu mūzika no Džordža Gēršvina populārās klasikas līdz laikmetīgo skaņražu Džeimsa Bārnsa, Alfrēda Rīda opusiem, kas pārbauda un parāda ikviena orķestra meistarību un potenciālu: Kāda ir kopskaņa, cik saskanīgs, līdzens un reaģētspējīgs ansamblis? Cik precīza ir saspēles koordinācija sarežģītajos, sinkopētajos ritmos un to poliritmiskajā sazobē, un cik muzikālā, jūtīgā intonācijā tas notiek? Cik dabiski spēles manierē padodas amerikāņu mūzikai neiztrūkstošais svings? Vai orķestrī ir gana spilgti solisti - mākslinieki? Nebūt simfoniķu pavēnī Noklausoties jauno programmu jāatbild apstiprinoši. Īpaši tas sakāms par to, cik krāsaini izskanēja Džeimsa Bārnsa Fantāzijvariācijas par Nikolo Paganīni tēmu - tembru, noskaņu, spēles tehnisko paņēmienu, ritma modeļu un faktūru muzikālā "enciklopēdija", kuras šķirkļus izpildījuma gaitā solo un nelielos solo ansambļos secīgi jāieraksta pilnīgi visiem orķestra instrumentiem. Izteiksmīga epizode atvēlēta pat tubām un arī sitaminstrumentu trio, kas savā ziņā atgādina krievu komponista Sergeja Rahmaņinova spēles ar aukstajiem, atsvešinātajiem tembriem savā slavenajā rapsodijā klavierēm un orķestrim par to pašu Paganīni kaprīzes tēmu. Kā zināms, S.Rahmaņinova Rapsodija par Paganīni tēmu, kas ir arī mūsu Vestarda Šimkus un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra repertuārā, ir spēle uz naža asmens starp dzīvību un nāvi. Arī Bārnsa izteiksmes spektrs nebūt nav šaurāks. Izteiksmes spektrs - no noslēpumaina, koncentrēta, tumši zemajos tubu tembros pausta pārlaicīguma līdz liriski sentimentālam obojas, klarnetes, mežraga un citu koka pūšaminstrumentu solo vai spožam trompešu maršam. Vadot interpretāciju, Andris Poga šo spektru izgaismoja kā diriģents-stratēģis, neļaujot sašķelties savstarpēji nesaistītās epizodēs. Amerikāņu simfonisko pūtēju orķestru mūzikas līdera Dž.Bārnsa aranžējumā izskanēja arī amerikāņu klasiķa Dž.Gēršvina uvertīra par operas Porgijs un Besa tēmām, kurā līdzīgi ir ļauts izcelties orķestra solistiem. Viens no Rīgas koncerta un albuma akcentiem bija arī Dž.Gēršvina Rapsodijsa blūza stilā, Donalda Hansbergera aranžējumā, kas atšķirībā no vērienīgi simfoniskajām versijām tuvināts autora oriģinālversijai. Rapsodijas solists pianists Raimonds Petrauskis ir gana virtuozs, zinošs un radoši atraisīts mūziķis, kam nav sveša džeza maniere, - izkopta pastāvīgajā duetā ar brāli, saksofonistu Oskaru Petrauski. Simpātiski, ka pianists rapsodiju nedragā, - tās ritējuma gaitā ir vairāki izsmalcināti, intīmi muzikāli brīži. Savukārt liels diriģenta A.Pogas nopelns ir profesionālā prasme izbalansēt kopējo skanējumu tā, lai orķestris nenoslāpētu klavieru skaņu tajos brīžos, kad R.Petrauskis atļaujas muzicēt intīmā, klusinātā kamerstilā. Resursi ar potenciālu Ieraksta programmai koncertā Dzintaros piepulcējās vēl pavisam svaigs 50 gadu vecā Frenka Tičeli skaņdarbs - 2002. gadā sacerētais Blue Shades - īsts poligons orķestra "muskuļu" demonstrēšanai. Bet kā īpaši atbilstoša piedeva klausītājiem atdzimstošajā jūras kūrortā, arī Raimonda Paula skaistā, sentimentālā melodija no kinofilmas Ilgais ceļš kāpās, kuru kopā ar orķestri emocionāli saviļņojoši un brīvi, nebīstoties improvizēt, izpildīja saksofonists Oskars Petrauskis. Te būtiski piebilst, ka O.Petrauskis, kurš jaunajā albumā valdzina arī ar ļoti muzikāli, līdzeni plūstošā kantilēnā ieskaņotu Alfrēda Rīda (1921-2005) romantisko Balādi (1956) alta saksofonam un orķestrim, (kas, protams, skanēja arī koncertā), pūtēju orķestrī Rīga nav viesis no malas. Viņš ir saksofonu grupas koncertmeistars, viens no būtiskiem orķestra iekšējiem resursiem. Harismātisks, ļoti muzikāls, virtuozs, radoši atraisīts, augstas klases interpretācijas mākslinieks. Starptautiskā līmenī to apliecina arī viņa uzvaras saksofonistu konkursos. Taču ar vienu spilgtu mūziķi orķestrī nepietiek. Jau tikai vienā programmā pūtēju orķestra Rīga mākslinieku spilgtās pašizpausmes solo un ansambļu saspēlēs apgāž viedokļus, ka orķestris ir vieta, kur pulcēties viduvējībām. Profesionālā pūtēju orķestrī katrā grupā ir labi solisti! Turklāt spēlētājiem ir daudz lielāka slodze un pamatīgākas prasības nekā viņu kolēģiem simfoniskajā orķestrī. Jo ir jāspēlē nepārtraukti, gandrīz bez atelpas, turklāt lielākoties ritmiski ļoti sarežģītu mūziku. Manuprāt, pūtēju orķestris Rīga ir vienība ar augstu attīstības potenciālu. Jau šobrīd tas lepojas ar patīkamu, sabalansētu skanējuma koptoni, krāšņu tembrālo gaismojumu, dzīvu intonāciju un atbilstošu spēles virtuozitāti, kas ļauj muzicēt ar azartu, bailīgi netaustoties. Tas liecina par mākslas klātbūtni un par to, ka orķestrim ir savi mākslinieciskie ideāli. Izskatās, ka orķestris un diriģents zina, kādā virzienā mērķēt turpmāko attīstību.