Pirmdien TV ziņās dzirdējām, ka KNAB Valsts Prezidenta rīcībā, pieņemot dāvanas no pacientiem, nav atradis pārkāpumus. Sauss paziņojums, kam nesekoja nekādi skaidrojumi. Tas izskanēja kā „dāvanu” legalizācija arī publiskā līmenī. Sak, nepiesienieties, nekas nav atrodams, nekādu ziņu te nav.
Tikai LTV 1 „Panorāma” Zanes Penezes sižetā otrdienā demonstrēja labu atmiņu, atceroties, kā ārstu dāvanu jautājums nav risināts vairāk nekā gadu un izskatās, ka to arī negatavojas risināt, vien aprakt tukšu runu plūdos.
Šis fakts man lika vēlreiz sameklēt pētījumu, ko veicu pagājušā gada beigās (Raksts „Ārstu „aplokšņu” problēma Latvijas laikrakstu dienaskārtībā” prezentēts RSU 2008.gada konferencē un sagatavots publicēšanai akadēmiskā rakstu krājumā). Tajā analizēju viedokļus, kas, jaunā Prezidenta ievēlēšanas kņadā, medijos izteikti par ārstu „dāvanām” (visbiežāk lietotais eifēmisms), kukuļiem, „aploksnēm”. Toreiz vienaldzīgo bija maz. Pētījuma interesantākā sadaļa bija tā, ko varētu nosaukt „kurš ko teica”, jo šī diskusija mediju telpā brīnumainā kārtā bija pulcējusi visdaudzveidīgākos avotus – ārstus, politiķus, amatpersonas, iedzīvotājus.
Gandrīz simts analizētajos rakstos ārsti bija vienīgā sabiedrības grupa, kuras vairākums (47% no visiem) par pacientu dāvanām publiski un ar īstajiem vārdiem izteicās pozitīvi (33% - neitrāli, 20% - negatīvi), savukārt aplokšņu tradīciju lielākoties negatīvi vērtēja politiķi, žurnālisti un iedzīvotāji, kā arī amatpersonas. Iedzīvotāju viedokļos iezīmējās bezcerība, samierināšanās un neticība, ka sistēma jebkad tiks mainīta. No visiem izteiktajiem viedokļiem. 60% gadījumu neatbalstīja nelegālos maksājumus ārstiem (23% - neitrāla attieksme, 17% – negatīva attieksme). Viens no pētījuma secinājumiem: diskusija par ārstu „aploksnēm” nedaudz vairāk nekā mēnesi pēc Zatlera ievēlēšanas izčākstēja, jo konstruktīvu risinājumu trūkums un viedokļu atkārtošanās ieveda to strupceļā. Toreiz ziņu nebija.
Bet tagad pēc gada – KNAB secinājums, kas attiecās gan tikai uz Zatlera kā amatpersonas statusu, bija ļoti nozīmīgs jaunums. Te varēja runāt par aplokšņu izskaušanas komisijām un solījumiem, kas izskanēja pērn vasarā. Valsts taču tērēja arī līdzekļus, lai finansētu sapulces un risinājumu meklējumus, savukārt mediji bija fiksējuši labās apņemšanās, zvērestus un solījumus. Kur nu ir aktuālo skandālu savā labā izmantojušie politiķi, kur savu attieksmi demonstrējušās amatpersonas? Tik daudz ziņu, ka beigās iznāktu aktuālā ziņu straumēšana, vienas tēmas apaudzēšana ar vairākiem aspektiem un pamatīga iztirzāšana. Taču televīziju producenti nevar lepoties ar labu atmiņu, tāpēc mums tika kaut kas cits.
Visas televīzijas, kā sarunājušas, labāk visā krāšņumā pārraidīja ministra Segliņa dusmas par paša padoto administratīvu neizdarību, jo viņi „nevar ieštepselēt” un sākt „kurbulēt grāpjus”, lai pabarotu Iekšlietu ministrijas darbiniekus. Tāda vietēja rakstura neērtība pret visai valstij svarīgu problēmu. Neticu, ka atšķirt ir tik grūti! Drīzāk patiesas intereses trūkums un apnikums liek noslēpt šo jautājumu aiz maznozīmīgiem niekiem, ko dīkā vasarā iekļauj ziņās. Tieši tāpēc amatpersonas var izteikt viedokļus un aicināt tos pafilmēt. Kā Veselības ministrs, kas pēkšņi par „aploksnēm” atkal izveidojis stingru viedokli, ar ko aizpildīt neizdarības tukšumu. Te arī būs ziņas sākums un punkts? Bet stāsti par sabiedrības dienas kārtību, kas kvalitatīvajā žurnālistikā dominē TV ziņu izvēlē, var pagaidām vairāk palikt pētījumos par citām valstīm.