Merkeles salīdzinājums ar fīreru ir uztverams kritiski ne vien tāpēc, ka tas noniecina Hitlera pastrādātos noziegumus, bet tas arī demonstrē grieķu maldīgos uzskatus par viņu krīzes cēloņiem, konsekvencēm un risinājumiem. Bet šķiet, ka ne vien grieķi ir pārpratuši savu krīzi, to zināmā mērā pārprot arī ārpusstāvošie.
Bieži var dzirdēt, ka grieķi ir nonākuši tik tālu, jo viņiem pensijas un algas par lielām un ierēdņu par daudz. Arī Eiropas Savienība acīmredzot tieši tur saskata vislielāko problēmu vai vismaz visātrāko problēmas risinājumu. Tomēr tajā nav meklējami patiesie Grieķijas krīzes iemesli, pie tā vairāk vainojamas Grieķijas korupcijas tradīcijas, kuras valstij joprojām izmaksā milzīgas summas. Kaut arī likumsakarība starp korupcijas apmēriem un ekonomisko situāciju ir skaidri redzama, neizskatās, ka kāds būtu patiesi ieinteresēts šai lietai ķerties klāt.
Fakelaki jeb mazā aploksnīte Grieķijā ir izplatīts norēķinu veids. Organizācija Transparency International (TI) ir aprēķinājusi, ka viena grieķu ģimene gada laikā kukuļošanai iztērē 1400 eiro. Taču tie vēl ir tikai ziediņi, salīdzinot ar korupciju politiskajā līmenī. Tās apmērus atsedza Siemens skandāls, kurš atklāja, ka uzņēmums kukuļos kopš deviņdesmitajiem samaksājis neskaitāmus miljonus, pretī saņemot fantastiski izdevīgus līgumus (kopumā divu miljardu eiro apmērā), kā, piemēram, par Grieķijas telekomunikāciju sistēmas digitalizāciju, armijas nodrošināšanu ar attiecīgo ekipējumu, olimpisko spēļu videonovērošanas tehniku utt.
Koncerns vienojās ar Grieķiju ārpustiesas procesā un bija ar mieru dažādos veidos atmaksāt valstij 270 miljonus eiro. Taču šis pagaidām ir vienīgais veiksmīgais līdzekļu atgūšanas gadījums jaunākajā Grieķijas vēsturē. No pārējām 450 lielākajām korupcijas izmeklēšanas lietām neviena nav nonākusi līdz tiesai. Atrisinot kaut dažas no šīm lietām, Grieķija varētu savā budžetā ieplūdināt prāvas summas. Lai arī tiek lēsts, ka no valsts pēdējos desmit gados ir aizplūduši aptuveni 160 miljardi eiro nelegālās naudas, izskatās, ka pati valdība nav nopietni ieinteresēta to apkarot.
Arī no tā sauktās troikas puses korupcijas apkarošana diemžēl atlikta otrajā plānā, tagad līdzekļi, protams, tiek meklēti tur, kur tos visātrāk var dabūt, un tieši tur, kur lielākajai iedzīvotāju daļai visvairāk sāp - konsolidējot Grieķijas budžeta izdevumus. Cīņa ar apjomīgo korupciju diemžēl paliek otrajā plānā. Krīzes uzveikšanai tiek izmantoti nepatīkami līdzekļi, taču Merkeli tur vainot nevar un vēl mazāk salīdzināt ar Hitleru. No Vācijas ir jāņem piemērs. Būs labāk, ja tā vietā, lai Vāciju padarītu eiropeiskāku, mēs Eiropu padarītu mazliet vāciskāku.