Sāksim ar to, ka es premjera Kemerona plānu [par referenduma rīkošanu] uzskatu par ļoti saprātīgu. Vispirms, izmantojot vēlēšanu mehānismu, izslēgt no spēles [Neatkarības partijas līderi] Farāžu, pēc tam panākt vienošanos par jauniem nosacījumiem ar Eiropas Savienību, tad šo vienošanos "caur" referendumu leģitimizēt un rezultātā būtībā noņemt, atvainojos, šo ņemšanos no britu iekšpolitiskās dienas kārtības uz, teiksim, desmit gadiem.
Piedod, ka pārtraucu. Tātad tu nepiekrīti daudz dzirdētam viedoklim, ka pati Kemerona ideja rīkot balsojumu ir bijusi vieglprātība, kļūda utt.?
Nepiekrītu gan. Tomēr atcerēsimies, ka plāns reāli nobrieda 2013. gadā, un, kā jau šādu ilgspēlējošu plānu gadījumā nereti notiek, parādījās faktori, kas sākumposmā netika ņemti vērā. Viens no šādiem faktoriem vai, lietojot tavu izteiksmi, viena no tēmām, ko elite "nenolasīja", bija imigrācija.
Runājot par "stulbajiem pensionāriem". Personīgi esmu bēdīgs par balsojuma rezultātu, tomēr man griež ausī šī pretnostādīšana - "pensionāri" un "mazāk izglītotie" ar savu "nepareizo" balsojumu "nozaguši nākotni" jauniešiem.
Tas tiešām ir pilnīgi idiotisks arguments. Ja sāk lietot argumentu par to, cik ilgi kuram valstī ir un būs jādzīvo, tad mēs nonākam pie tēzes, ka kaut kādā vecumā balsstiesības ir atņemamas. Kurš būs tas, kurš noteiks šo vecumu? Vai tā vispār demokrātijā var darīt? Šis pretnostādījums ir slims un idiotisks. Manā skatījumā te vienkārši socioloģija par balsotājiem tiek izspēlēta tā, lai zaudējusī puse varētu teikt, ka pretējā ir "vakardiena".
Man likās amizanti, ka "mūsdienīgie", "atvērtie" utt. izrādās tik neiecietīgi pret atšķirīgu viedokli.
Par liberāļiem, kuri dedzīgi karo pret citādi domājošajiem, mēs varētu ilgi runāt...
Jo, ja sāk lietot tādus nošķīrumus kā "zemāks izglītības līmenis", "zemāks ienākumu līmenis", tad mēs esam XIX gadsimtā, kur balsstiesības ilgu laiku saistīja ar ienākumu līmeni.
Ja ne vēl tālākā pagātnē. Tādas runas ir pilnīgi nepieņemamas. Līdzīgi kā par balsošanu tik reižu, kamēr tiek dabūts "pareizais" rezultāts.
Visu interviju ar Jāni Ikstenu lasiet otrdienas, 28.jūnija, laikrakstā Diena!