Kas attiecas uz pašu izrādi, tad Radzobes kundze jau recenzijas apakšvirsrakstā to "noraka", norādot uz to, ka iestudēt Bulgakovu bija bezjēdzīgi, jo, kā viņa paskaidroja tālāk, tas viss nav aktuāli – neesot nekādas saistības ar mūsdienām.
Tik primitīva izpratne par skatuves mākslas uzdevumiem, kas bija populāra sociālistiskā realisma ziedu laikos, ir Radzobes kundzes profesionālisma rādītājs. Kā gan citādi - tie bija laiki, kad kritiķe apguva arodu.
Viņas paviršā ekspress analīze līdzinās utu meklēšanai "bezjēdzīgā" iestudējumā.
Mēģināju to ignorēt, jo reaģēt uz mākslas darbu kritiku neesot labs tonis.
Taču mani "uzdzina kokā" Radzobes kundzes kritikas otrā daļa, kas veltīta 20 minūšu garam video par teātra vēsturi.
Izrādās, ka pēc jubilejai veltītās filmiņas noskatīšanās kritiķi sāka dzelt aizdomas. Aizdomas par teātra politisko angažētību. Aizdomas kā brīdinājuma zīmes attiecīgiem politiskiem spēkiem.
Aizdomas, kas lika arī man aizdomāties: kur un kādā laikā es dzīvoju?
Es nemēģinu sabiezināt krāsas. Tas, kas mani satrauc, nav viss pieņēmums, bet secinājums, kas izriet no raksta. Raksts, kurš uzrakstīts žargonā, kuru lietoja Staļina režīma pazīstamais prokurors Višinskis, un kuru šodien lieto varbūt vienīgi politiskie marģināļi.
Es noskatījos šo 20 minūšu montāžu, kas paredzēta iekšējai lietošanai - jubilejas vakaram. Video par 130 gadu ilgu periodu.
Ja mani, profesionālu scenāristu, palūgtu salikt šo kaleidoskopu par laiku un personām, kas spēlējuši nozīmīgu lomu teātra garajā un sarežģītajā vēsturē, es neuzņemtos. Bet, ja uzņemtos, tad Dievs pasarg’, nepretendētu uz kādu nebūt zinātnisku pieeju, noteiktību, vēsturisku formulējumu precizitāti šajā pēc būtības jubilejas video-pastaigā, kurā jāiesaiņo tēvi –dibinātāji, mecenāti, primadonnas un premjeri, paši skaļākie uzvedumi, adreses, pa kurām klejoja teātris, depresijas periodi un slavas lappuses. Nemaz nerunājot par revolūcijām, kariem, okupācijām utt., kuru uz šīs zemes ir bijis pāri pārēm. Šo grūto uzdevumu uzņēmās amatieri - video autori.
Ar kādu konspiroloģisku paranoju ir jābūt apveltītam cilvēkam, lai šajā video pastaigā saskatītu naidīgu Latvijas vēstures traktējumu.
Jūs tikai iedomājieties: autori runā, ka 1940.gadā Latvija tika pievienota PSRS (Radzobes kundzes izcēlums). Savukārt 1944.gada oktobrī padomju armija atbrīvoja Rīgu (viņas pašas izcēlums)! Tikai padomājiet, ko atļaujas autori, pieminot teātra simtgades svinības! Citēju: "tika rādīta Oktobra svētku parāde ar tankiem Daugavmalā, Latvijas Komunistiskās partijas sekretāriem tribīnēs un PSKP CK vadoņu sejām plakātos, ko stiepa tautumeitas"! Šausmas!
Radzobes kundze, 1940.gadā Latvija taču tika pievienota, bet 1944.gada oktobrī tā tika atbrīvota no hitleriešiem. Turklāt, pirms šīs frāzes rullītis dod hroniku par hitleriešu okupāciju.
Acīmredzot, lai neizraisītu kritiķē politiskās aizdomas, video autoriem, jubilejas sprintā vajadzēja iedziļināties kritiķes izceltajos jēdzienos, atsaucoties uz 1907.gada Hāgas konvencijas 42.pantu, kas traktē klasiskās un neklasiskās okupācijas, aneksijas un inkorporācijas jēdzienus. Acīmredzot pēc "Rīgas atbrīvošanas" jubilejas video-klipam bija jāiesaistās nelielā zinātniskā diskusijā par atbrīvošanas staļinistiskajām sekām.
Kas attiecas uz parādi, CK biedriem tribīnēs un tautumeitām - tas kalpoja Radzobei par iemeslu paziņot "par teātra kolektīva nostaļģiju pēc komunistiskās pagātnes." Tieši pirms šīs epizodes rullīša autori rāda hronikas fragmentu par vācu okupāciju, kur teātra ēkā hitlerieši rīko kabarē izrādes; arī ar meitenēm. Abas epizodes atspoguļotas objektīvistiskā stilistikā. Nez kāpēc šeit Radzobes kundze nesaskata autoru nostalģiju pēc fašisma.
Šeit es gribētu uzsvērt kritiķes ārkārtīgo eskapādi, kas ir sašutusi par Atmodas traktējumu. Citēju: "Atmodas tēla traktējums visnepārprotamāk pauda filmas veidotāju politiskās simpātijas: skanot dziesmas Dzimtā valoda fragmentam, tika translēta nakts apšaude Bastejkalnā ar trasējošām lodēm...".
Es Esmu redzējis šos kadrus daudzreiz. Kādas politiskas simpātijas, izņemot tīri cilvēcisku dramatismu, tie var izsaukt? Uz ko vedina domāt Radzobes kundze?
Lūk, uz ko (citēju): "Nebija šaubu, ar ko tiek identificēti nenoskaidrotie traģiskās nakts apšaudes slepkavas".
Es pacentīšos atturēties no frāzes plaša tiesiskā izvērtējuma, lai gan kritiķes izteikums būtībā ir krimināla apsūdzība video autoriem. Ja šie dubļi tiktu mesti manā virzienā, turklāt vēl no avīzes lappusēm, Jūs, Radzobes kundze, netiktu cauri sveikā ar atsauci uz Jūsu bagāto izdomu vai uz Jūsu hipertrofēto aizbildniecību par Atmodu (kuras laikā es, atrazdamies tās pašā centrā, nekad netiku Jūs manījis.)
Bet arī tas vēl nav viss. Radzobe iet tālāk – viņa tur aizdomās par politisko neuzticamību ne vien krievu teātra kolektīvu, bet arī krievu teātra publiku. Izrādes Tango ar Stroku publikas reakcija (citēju): "ar kvēliem aplausiem sveic ainas ar padomju armijas virsnieku un pionieru, kā arī PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas parādīšanos", izrādās liecina, ka Rīgas Krievu teātris un liela daļa tās apmeklētāji dzīvo nostalģijā pēc padomju režīma un ir atturīga, lai neteiktu vairāk, pret neatkarīgās Latvijas realitāti.
Uz šāda čekiskas leksikas fona kaut kā pat neērti atgādināt kritiķei, ka epizodē, kuru viņa inkriminē teātra publikai, skatītāji aplaudē ģeniālajam Stroka tango pirmajiem akordiem.
Cita starpā, esmu pārliecināts, ka arī Radzobe to labi saprot. Bet ko tikai neizdarīsi mērķa labā, kuru publikācijas autore nemaz neslēpj, tieši norādot uz neseno incidentu ar Pirmo Baltijas kanālu Lietuvā, kurš "tendenciozi izkropļo Lietuvas vēsturi". Ar ko tur lieta beidzās? Ar to, ka lietuvieši slēdza kanālu. Tādi, lūk, ir draudi, šantāža, kuru visnotaļ var pielīdzināt kriminālai, ja lietas sauc juridiskos terminos.
Principā, visu, ko saka un uz ko dod mājienus Radzobes kundze, mēs daudzas reizes esam dzirdējuši no jaunās paaudzes nacionālradikāļiem un padzīvojušiem nacionālistu veterāniem - parasti ne pārāk izglītotiem, ne pārāk delikātiem un ne pārāk inteliģentiem. Šajā gadījumā fenomens ir tajā, ka pazīstama teatrāla kritiķe ir nolaidusies līdz politiskai "stučīšanai", izmantojot godājamu recenzijas žanru kā līdzekli operatīvai signalizēšanai par politisko ķecerību krievu teātrī.
Pazīstamo kritiķi pat neapturēja jubilejas video rullīša epizode, kurā A. Žeri, lugas galvenā varone, neatzīst sevi par ziņojuma vēstuļu autoru. Viņa izteic frāzi, kuru šī iestudējuma inscenētājai Verai Baļūnai patika atkārtot ik reizi, kad runa bija par to, ko Latvijas VDK lūdza viņai ziņot par noskaņojumu teātrī: "Es, varbūt, esmu slampa, bet ne maita".
Un, visbeidzot, pēdējā piezīme, kas, starp citu, atgriezīs profesores Radzobes recenzijas lasītājus pie raksta apakšvirsraksta, kurā viņa izsvītro Bulgakovu kā šīs dienas skatuves aktualitāti.
Bulgakova luga par Moljēru tamdēļ arī tika ar grūtībām un rezonansi uzvesta dažādos 20.gadsimta periodos, ka tās galvenā tēma vienmēr ir bijusi aktuāla: mākslinieks un vara. Aktuāla tā ir arī šodien, profesore, ko netieši pierāda Jūsu raksts, kas ieveda Jūs politiskajos labirintos. Un ja Jūs, profesore, būtu uzsākusi profesionālu diskusiju par to, cik precīzi režisoram Igoram Koņajevam ir izdevies sasniegt šo augsto Bulgakova toņkārtu, ko, cita starpā, arī sagaida no profesora – teātra zinātāja, tad man pat neienāktu prātā izteikt Jums aizrādījumus par Jūsu zināšanām šīs lugas iestudēšanas vēsturē. Arī faktoloģijā Jūs pieļāvāt ne mazums profesoram neatbilstošu klupienu, ko nav grūti dokumentāli pierādīt.
Bēdīgi ir tas, ka Jūs izvēlējāties nevis augsti profesionālu teatra kritiķa, bet gan zemisku nosūdzēšanas toņkārtu. Līdz pat tehniskam sīkumam, kas skar latviešu valodas titrus krievvalodīgam video rullītim. Piekrītu, tur ir pāris kļūdu, kuras Jūs veikli izmantojāt.
Teikšu Jums, profesore, ka es arī tās pamanīju. Tikai atšķirībā no Jums, es vienkārši pasmaidīju par šīm kļūmītēm kā ikviens saprātīgs latvietis labsirdīgi pasmaida par krieva krievisko akcentu, kad tas ar latviešiem runā latviešu valodā.