Ikviens saprātīgs cilvēks apzinās, ka neatkarīgai, turklāt NATO dalībvalstij armija ir vajadzīga. Jautājums ir, vai tās attīstībā mēs uz kaut ko specializējamies vai mēģinām «no visa pa mazumiņam» - gan tankus, gan floti, gan aviāciju utt.?
Es gan neesmu tik optimistisks par sabiedrības izpratni. Galu galā diezgan bieži izskan neizpratne: kam mazajai Latvijai sava armija? Es pat teiktu, ka šādi izteikumi sabalsojas ar informatīvo karu, kura mērķis šajā konkrētajā gadījumā ir mazināt Latvijas bruņoto spēku vērtību, attiecīgi - ja tu nekas neesi, ko tu vēl kaut ko prasi (naudu)!
Atgriežoties pie jautājuma - resursi, to skaitā militārajā sfērā, ir ierobežoti vairākumam pasaules valstu, mēs šajā ziņā neesam nekas unikāls. Līdz ar to mūsu attīstības koncepcija runā par to, ko mēs nedarīsim, ko neuzskatām par mūsu specifiku. Piemēram, mēs neattīstīsim savu uzbrūkošo kara aviāciju - iznīcinātāji un tamlīdzīgi. Jo to, kas mums šajā aspektā nepieciešams, mēs nodrošinām ar citu NATO dalībvalstu palīdzību. Cita lieta - helikopteri, kas var pildīt gan meklēšanas un glābšanas, gan uzbrukuma funkcijas. Mēs noteikti negatavojamies attīstīt tanku virzienu. Jo tanks ir uzbrukšanas ierocis, turklāt finansiāli tas neatmaksājas. Pieredze liecina, ka prettanku ieroči vienmēr būs pussolīti priekšā. Manā skatījumā XXI gadsimta Latvijas armijā attīstīt tanku sadaļu ir tas pats, kas Otrajā pasaules karā uzsvaru likt uz kavalēriju. Esam atteikušies no idejas par zemūdens floti.
Uz ko mēs orientējamies? Uz efektivitāti bruņotajos spēkos, kas nozīme, ka a) mēs spējam piedalīties starptautiskajās operācijas (un lielākā daļa mūsu karavīru to spēj), b) mēs spējam nodrošināt pamataizsardzību valsts teritorijai - mēs nevaram domāt, ka NATO garantijas politiski un tehniski iespējams iedarbināt jau pirmajā vajadzības sekundē. Ja tev ir slēdzama kāpņu telpa, tas nenozīmē, ka dzīvokļa durvis nav jāaizslēdz... Un trešais ir armijas iesaistīšana civilajās operācijās: sākot ar atmīnēšanu, beidzot ar cilvēku meklēšanu un glābšanu.
Līdzīgi kā medicīna, militārās iekārtas un tehnoloģijas kļūst arvien dārgākas. Tāpēc, pat ja mums būtu apziņa, ka armijai nepieciešams adekvāts finansējums, vai nav tā, ka mēs objektīvi netiekam līdzi?
Bet netiek līdzi arī daudzas bagātākas valstis, tas nav apkaunojums. Galvenais, lai būtu pareizi saplānots. Tas ir līdzīgi kā izglītībā - ja esam maza valsts un mēs zinām, ka mums vajadzīgi ik gadu trīs speciālisti viduslaiku vēsturē, pareizāk ir nevis taisīt attiecīgu fakultāti, bet aizsūtīt šos trīs mācīties ārzemēs.
Atgriežoties pie mūsu armijas uzdevuma b. Ko nozīmē valsts teritorijas pamataizsardzība? Jo parasts cilvēks to saprot tā: uz cik stundām Pleskavas divīzija ir Doma laukumā...
Te gan mēs pieskaramies valsts noslēpuma sfērai, tomēr mēģināšu atbildēt. Mūsdienās aizsardzība nozīmē ne tikai tradicionālu agresiju, bet arī, piemēram, agresiju kiberlaukā. Tu vari pakļaut valsti, nesūtot nevienu lidmašīnu. Iedomāsimies kādu ziemeļu valsti ziemas apstākļos - un jums uz 48 stundām tiek izslēgta siltumapgāde, elektrība utt. Dramatiski, vai ne?
Pilnīgi piekrītu, bet vai tas atspoguļojas arī finansējumā? Jo medijos redzam - Pabriks pie ložmetējiem, Pabriks pie vēl kaut kādiem, atvainojos, dzelžiem...
Skaidrs, ka finansējam nepietiekami. Tomēr labā ziņa ir tā, ka notiek zināma izpratnes konsolidācija starp Latvijas institūcijām. Piemēram, mēs pārņemam no Satiksmes ministrijas CERT (Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūciju). Mēs labi sadarbojamies ar Igauniju un Lietuvu, jo Baltijas situācija ir specifiska - mums draudi kibertelpā pārklājas ar informācijas kara draudiem.
Cik veiksmīga ir šī sadarbība ar igauņiem un leišiem? Daudz runāts par kopīgu militārās tehnikas iepirkšanu, bet... Kā parasti - nespējam vienoties.
Ne gluži. Problēma ir tā, ka vismaz līdz šim gan mums, gan leišiem, salīdzinot ar igauņiem, ir bijis mazāk naudas, lai sāktu šādus nopietnus, kopīgus iepirkumus. Piemēram, Igaunija ir aizgājusi uz priekšu ar bruņoto mašīnu iepirkumu, kas interesē arī mūs, bet diemžēl nesakrita laiks un iespējas. Līdzīgi ir ar leišiem, kuri gatavojas iepirkt helikopterus. Mēs nesakām, ka mums tādi nav vajadzīgi, bet šobrīd nevaram. Mēs veidojam šo ekonomisko pamatu, liekot arī uzsvaru uz to, lai iepirkumos būtu princips, ka priekšroka ir tam piegādātājam, kurš var deleģēt mūsu, vietējiem, ražotājiem daļu pasūtījuma. Un nav jau tā, ka Latvijā nav industrijas, kas nevarētu šādus pasūtījumus īstenot. Pirms mēneša biju Jelgavā, kur ir kompānija, kas ražo un jau uz 12 valstīm eksportē bezpilota lidaparātus.
Skaidrs, ka apdraudējumu būtība mūsdienās mainās - kā šādā kontekstā mums jādomā par Latvijas armijas skaitlisko lielumu? Prasti sakot - cik mums vajag?
Šis jautājums ir detalizēti analizēts. Es teiktu tā: pašreizējais apjoms mazliet virs 5000 profesionāļu plus 10-12 tūkstoši zemessargu ir pietiekams, lai veiktu manis iepriekš minētās trīs funkcijas. Jautājums ir par tehnisko nodrošinājumu.
Cilvēki var jautāt: ja mums ir profesionāla armija, kādi uzdevumi XXI gadsimtā ir zemessardzei? Deviņdesmito gadu sākums un vidus - jautājumu nebija...
Patiesībā zemessardze ir ļoti vērtīga, jo tā ne tikai nodrošina aizmuguri, ne tikai piedalās civilajās operācijās, atslogojot profesionāļus, bet zemessargi var ļoti veiksmīgi piedalīties arī starptautiskajās operācijās, ko mūsu zemessargi, starp citu, jau ir darījuši Balkānos. Var būt pat tā, ka zemessargi, kas, ja tā var teikt, ir cilvēki no tautas, šādās operācijās ar vietējiem vieglāk atrod kopīgu valodu nekā profesionāls karotājs. Gribētu arī atgādināt, ka - lai neņem ļaunā kolēģi no citām spēka struktūrām - armijai un arī zemessardzei sabiedrībā ir augsts uzticēšanās reitings. Un nevajag krist galējībās: ka vai nu draudi ir tanki, vai arī viss notiek pie datoriem. Draudu nav kļuvis mazāk, tie ir kļuvuši daudzveidīgāki, attiecīgi zemessargi mums ir ļoti vajadzīgi.