Mūsdienās Lieldienu kristīgajai vēstij nākas konkurēt ne tikai ar saulgriežu rituāliem, bet arī ar komerciālām aktivitātēm - arī Lielajā Piektdienā notiek Lieldienu zaķa pasākumi un tirdziņi.
Tāda ir mūsdienu pasaule, kuru es nevaru apstādināt. Ja cilvēkam ir ticība, ja viņš ir kristietis un viņš vēlas reāli piedzīvot svētkus labākajā veidā, kā baznīca māca, tad viņš neskraidīs pa tirgu un neorganizēs šovus, bet aizies uz Lielās Piektdienas dievkalpojumu. Ja cilvēkam nav ticības, varu vienīgi mudināt, lai netaisa troksni aiz cieņas pret kristiešiem. Bet to nevar uzspiest, mēs nedzīvojam šariata valstī.
Vai Lieldienu vēsts mainās atkarībā no tā, kas notiek sabiedrības dzīvē?
Lieldienu vēsts kodols nemainās, tas vairāk nekā 2000 gadu skan nemainīgs - tā ir vēsts, ka Jēzus Kristus ir miris par mūsu grēkiem, ka viņš ir augšāmcēlies un ticībā uz viņu mums tiek dota mūžīgā dzīve, jauna dzīve un kapacitāte dzīvot brīvībā no grēka. Bet eksistenciālā situācija, mentalitāte un kultūra mainās, un šī vēsts katrā laikmetā ir jāizsaka saprotamā veidā un vienmēr jāieliek dzīves centrā. Tas nav vienkārši, jo prasa atvērtību pret apkārtējo realitāti, tās izpratni, lai mēs zinām cilvēka reālās problēmas. Kristus nav aiz trejdeviņām zemēm, viņš grib nākt pie reālā cilvēka un pārveidot viņa sirdi. Ja nav kontakta, ja tiek izmantota valoda, kas tika lietota pirms pieciem gadsimtiem, tad tā skan ne no šīs pasaules, abstrakti, nedzīvi un neuzrunā cilvēku. Izaicinājums ir parādīt, ka šī vēsts ir pats aktuālākais un svarīgākais. Ļoti bieži baznīca ir palikusi mazliet nopakaļus izteiksmes maiņai, bet šobrīd tā ļoti labi atgūst nokavēto jaunā pāvesta personā.
(..)
Uz ko vēlaties mudināt Lieldienu laikā?
Lai ikviens atklāj to, ka viņš nav pašpietiekams. Ir vajadzīgi citi cilvēki, palīdzība, lai vienkārši dzīvotu un tiktu galā ar problēmām. Ir tāds teiciens, ka cilvēks ir slikts tiesnesis savās lietās, arī tanī, kas attiecas uz viņa iekšējo dzīvi. Sabiedrībā ir pieaugusi apdraudētības sajūta sakarā ar Ukrainas notikumiem, ar Zolitūdes traģēdiju, ar krīzi, arī zināmu politisko nestabilitāti. Lieldienās mēs esam aicināti izdzīvot Jēzus Kristus, kurš tika nogalināts, augšāmcelšanos. Jēzus saka - nebīsties no nedrošības, no nestabilitātes, no politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem. Ieliec manu roku savā, un es tevi izvedīšu cauri visām peripetijām.
Esmu redzējis attēlu ar uzrakstu uz sienas, kas skan apmēram tā - ja Jēzus atnāktu otrreiz, mēs viņu piesistu atkal krustā.
Taisnība. Ļaunums cilvēkā ir iesakņojies tik dziļi, pieķeršanās savai varai un mantai. Ja atnāk kāds, kas atmasko - pat ne tiešā veidā, parādot ar pirkstu, bet vienkārši dzīvo saskaņā ar mīlestību un patiesību, viņš kļūst par traucēkli. Tas, ko Jēzus teica - ak, Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu nomētā ar akmeņiem praviešus un pēc tam cel viņiem pieminekļus. Tas atkārtojas. Parasti cilvēku atzīst tikai pēc nāves. Varbūt šodien Rietumu pasaulē Jēzu nepiesistu krustā, bet mēģinātu sagraut viņa publisko tēlu masu medijos, diskreditēt tā, lai zaudētu jebkādu autoritāti. Jo viņš būtu neērts visiem, kas, egoistisku mērķu vadīti, mēģina manipulēt ar sabiedrību.
Visu interviju ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču lasiet 17.aprīļa laikrakstā Diena!