Arī mūsu pārējo - tā saukto caurmēra lietotāju - dzīve aizvien vairāk sāk dalīties uz pusēm reālajā un interneta pasaulē. Šo pasauļu robežas izplūst, pārklājas. Tomēr noteikumi, kas valda reālajā dzīvē, ir daudz stingrāki nekā internetā. Reālajā dzīvē valda daudz stingrākas morāles un likuma normas, daudz stingrāki uzvedības noteikumi nekā internetā. Mēs neatļaujamies uz ielas cilvēkam mest sejā mēslus, ko brīvi dara blogā. Reālajā dzīvē mēs nepārguļam ar pirmo pretimnācēju, neizkaram nacistu karogu virs privātmājas. Reālajā dzīvē pornogrāfija, narkotikas, azartspēles ir vai nu aizliegtas, vai ierobežotas. Un vēl kas reālajā dzīvē ir pašsaprotami un neizsauc ne mazāko sašutumu - par kinoteātra biļeti mēs maksājam.
Interneta pasaule kopš tās rašanās ir bijusi viena liela brīvības sala, kur var darīt teju, ko grib, un neparko nav jāmaksā. Var jau būt, ka viss internets līdz šim ir bijis tāds liels iepazīšanās projekts, kur bezmaksas laiks ir bijis nevis mēnesis, bet divas desmitgades. Iepatikās? Pieradāt? Tagad maksāsiet. Šis interneta komercializācijas process izsauc dabisku sašutumu - nav patīkami maksāt par to, par ko es līdz šim neesmu maksājis.
Tomēr ņemsim vērā, ka komercializēta ir visa reālā dzīve. Kāpēc to, ko reālajā dzīvē mēs saucam par ekonomiku, internetā nicīgi saukājam par komercializāciju? Internetam aizvien vairāk kļūstot par reālās dzīves un tātad ekonomikas daļu, interneta monetizācija kļūst par dabisku attīstības prasību. Mēs taču nebrīnāmies, ka reālajā pasaulē ir nauda. Tā vienkārši ir, bez tās mūsdienu civilizācija pat pastāvēt nevar. Nez kāpēc domājam, ka internetā komunisms ir iespējams.
Līdzīgi ir ar likumiem. Nav jāatšķiras narkotiku un azartspēļu ierobežojumam reālajā dzīvē un internetā. Internetā strauji izplatās audio narkotikas, ja atļaujam tās, varbūt atļausim heroīnu? Noteikumiem reālajā un interneta pasaulē ir jāizlīdzinās - vienai kļūstot brīvākai, bet otrai - civilizētai.