Ideālais variants ir, ja šāds cilvēks nav viens, kuru sabiedrība uztver kā sen gaidīto mesiju. Svarīgi, lai šādu cilvēku būtu daudz vairāk nekā 100. Kuri spēj skatīties plaši, stratēģiski un ilgtermiņā, kuri mazāk domā par savu un sev pietuvināto cilvēku kabatu piepildīšanu īstermiņā, bet veido valsts sistēmu tādu, kas varbūt lēni, tomēr mērķtiecīgi un stratēģiski pareizi attīstās un tuvojas tam noslēpumainajam Eiropas valstu līmenim, ko bieži piesaucam.
Diemžēl šodienas Latvijas politiķu vidū tādus neatrast, tāpēc arī tiekam pastāvīgi baroti ar skaļiem, bet absolūti tukšiem lozungiem, biedēti ar zināmiem un nezināmiem iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un regulāri visgudri pamācīti, kā mums būtu pareizi jādzīvo un kāpēc esam tur, kur nu esam.
Nekas nav mainījies arī šovasar gaidāmo pašvaldību vēlēšanu kontekstā.
Gan pie varas jau esošie, gan pēc varas grožiem tīkojošie tā saucamie politiķi patlaban vairāk nodarbojas ar revolucionāru saukļu izgudrošanu un izplatīšanu, kā arī ar konkurentu pamatotu un nepamatotu nomelnošanu, kas par nožēlu arī atrod daudz dzirdīgu ausu.
Taču, ja kaut uz brīdi apstāsimies ikdienas steigā un izvērtēsim šo lozungu reālo sagaidāmo segumu jeb sauso atlikumu, kā reiz teica kāds nu jau labu laiku no aktīvās politikas aizgājis vīrs: nekas, absolūti nekas labāks mūs nesagaida nevienā gadījumā – ne tad, ja vēlēšanās uzvarēs esošie, ne arī tad, ja politikā ienāks jauni cilvēki.
Šeit gan var piekrist, ka vainīgi esam pie tā, ka šādiem pseidopolitiķiem ļaujam izmantot mūsu balsis un turpināt ierasto darbības stilu, jo taču aizvien ievēlam vai nu līdzšinējos balamutes, vai arī tādus pašus, tikai jaunus. Visa pamatā ir cilvēku slinkums lasīt, domāt, vērtēt un izdarīt atbildīgu izvēli. Ja uz vēlēšanām dosimies nevis pa ceļam uz pludmali, bet ar rūpīgi pārdomātu lēmumu, tukšo pļāpu klubiņš pārstās eksistēt, jo tad politikā ienāks cilvēki, par kuriem liecina nevis vārdi, bet paveiktie darbi.
zane
un
reptilis