Uz galda kūp kafija krūzē ar kaķa attēlu, pa rokām Ingvildai murcās Līna, blakus uz otriem sāniem apveļas Kate. Ir vēl Auguste, Neo - pašas kaķi, kuri savulaik pieņemti jau kā savējie. Turpat grozās izvārdzis mincis, kuram mazītiņajā dzīvoklītī atvēlētas pagaidu mājas. Bet vecajās patversmes telpās saimnieci gaida vēl 22 kaķi. Katrs ar savu īpašo kaķisko skatienu - gan izmisīgi cilvēka alkstošu, gan iebiedētu. Katrs ar savu dzīvesstāstu, kura sliktākā daļa beigusies ar dzīvi pažobelē, bet kā jauna un cerīga sākusies līdz ar Ingvildas atbildību.
Palīdz meita
Kad ierodamies Juglas dzīvnieku patversmes vecajās telpās, kur mīt Ingvildas aprūpējamie murrātāji, pirmā mūs sagaida deviņgadīgā Daniela, Ingvildas meita. Aicinot iekšā, meitēns pastāsta, kādus darbus teritorijā jau padarījis. «Neesmu vairs nekāda maziņā, varu mammai palīdzēt,» braši noteic Daniela un rāda uz Sāru - vilceni no Slokas patversmes, ar ko Ingvilda sadarbojas, pie sevis paņemot kādu suni. Ar Sāru nav viegli - atrasta ļoti novārgusi, psiholoģisko traumu sekas joprojām liek manīt. «Pastaigās norauj gar zemi vai pavelk tā dūšīgāk. Tad gan nākas uzkliegt,» audzinošā tonī noteic Daniela. Mamma tikmēr apkopj kaķus, kuri savu aizstāvi uzlūko teju ar bijību. Ingvilda katram devusi vārdu, katram zina smalkās rakstura nianses. Nonākot viņas rokās, pat pusmežoņi pēc laika jau ļaujoties glāstam. «Daudziem kaķiem pati uzskrienu virsū,» taujāta, kā pie viņas nonāk šie rūpju bērni, stāsta jaunā sieviete. «Tā laikam intuīcija - dodos pa ierastu maršrutu un pēkšņi izdomāju izkāpt pieturu ātrāk, nogriežos pa citu ielu. Tagad, ja rodas šī pēkšņā vēlme, jau zinu - pa ceļam kāds mani noteikti gaidīs.»
Brīžiem Ingvildas acīs sariešas asaras, kad stāsts ir par cietsirdību. Nupat, pirms dažām nedēļām, patversmes teritorijā... uzreiz nav sapratusi, kas tur tai baseinā: «Domāju, varbūt rotaļlieta, bet mums nav tādu rotaļlietu...» Kad atskārtusi, ka noslīkušais ir mazmazītiņš kucēns, ko tumsā kāds acīmredzot pārmetis pāri žogam, ilgi nav spējusi saņemties - ne emocijas valdīt, ne darbus darīt. «Vakarā Draugiem.lv savā dienasgrāmatā ierakstīju: «Ar savu sirdsapziņu pašam būs jāsadzīvo.» Tam, kurš to izdarīja...» nopūšas Ingvilda.
Ja sirdī ir mīlestība
Dzīvnieki Ingvildas mājās bijuši vienmēr. Bet vēl pirms nedaudziem gadiem viņa netika lauzījusi galvu, kāds liktenis piemeklē, piemēram, pagrabā mītošos kaķus. Reiz Ingvildas mamma ierosinājusi paņemt suni no patversmes. Drīz vien Ingvilda patversmē strādājusi kā brīvprātīgā.
Pieredze uzkrāta, tomēr pa šo laiku spēju nepaiet cietušam dzīvniekam garām viņa nav zaudējusi. Kopš 2010. gada maija, kad nodibinājusi biedrību TUTTI palīdzība dzīvniekiem, Ingvilda jaunas mājas atradusi 287 kaķiem, deviņiem suņiem, sešām jūrascūciņām, papagailim, divām žurciņām, diviem trušiem - viens no tiem atrasts uz ielas -, pat šinšilai. Daudzi zvēri, arī divi kucēni, izbaroti no pudelītes. Kādam savainotam ezim, kuru klīnikā grasījās iemidzināt, Ingvilda uzņēmusies pat zāles špricēt, un bijis dzīvotājs. Ieziemots, un pat pārziemojis! Vēl vairāki desmiti mājdzīvnieku adoptēti ātrāk, nekā Ingvilda tos iegrāmatojusi. Labiem ļaudīm gādībā nodotie murrātāji nu mīt Rīgā, Salacgrīvā, Kuldīgā, Babītē, Kārsavā, Salaspilī, Liepājā...
«Viņa ir piemērs, ko spēj viens cilvēks, ja sirdī ir mīlestība. Strādā arī ar sabiedrību, izglīto, māca, ko nozīmē būt atbildīgam. Viņa necīnās tikai ar sekām, bet mēģina novērst arī cēloņus,» saka Andris Kūla no Liepājas. Ingvilda apstiprina - piedaloties arī dažādos pasākumos, popularizējot dzīvnieku aizsardzības un labdarības ideju. Tomēr pati vairākkārt piedzīvojusi, ko nozīmē analfabētismam līdzvērtīga izpratne par dzīvnieku turēšanu. Viņai bieži vien zvanot, lai nekaunīgā veidā tiktu vaļā no bijušajiem mājas mīluļiem. «Kad mēģinu palīdzēt ar padomu, man pasaka - lai nebrīnos, ka dzīvniekus atstāj piesietus mežā pie koka. Reizēm mute paliek vaļā.» Bet pret to, ka tiek izlamāta, imunitāte jau iestājusies.
Vēl elpo un murrā
Pateicoties ziedotājiem, Ingvilda sadarbojas ar vairākiem veterinārārstiem. Daudzi dzīvnieki pie viņas nonāk smagā stāvoklī, reizēm cīņa par dzīvību ilgst pat mēnesi, dažkārt arī nesekmīgi.
Nē, viņa tiešām vairs neraud, jo sapratusi, ka, ikreiz sevi izšķiežot asarās, šo darbu darīt ir neiespējami. Un tomēr reizēm asaras izlaužas, sirdi žēlums sažņaudz.
Reiz atradusi zem krūma guļošu, sarāvušos kaķi. Apkārt pilns ar mušām, domājusi - beigts. Nē, izrādās, elpo un vēl murrā! Tikai savainots, novārdzis. «Bet man pēc pusotras stundas jābūt darbā! Smirdēja kaķis nenormāli, bet ņēmu rokās un stiepu uz klīniku.» Tur teikuši - jāeitanizē. Nē, nodomājusi Ingvilda un nesusi dzīvnieciņu uz nākamo klīniku. «Kamēr kaķi apskatīja, ar ārstiem vēl tielējos - varbūt tomēr var glābt. Nē. Tur tiešām vairs nevarot līdzēt,» atceras Ingvilda. «Es vienmēr palieku kopā - līdz dzīvnieka pēdējam elpas vilcienam, turēju šo kaķi rokās... Vakarā nāca vaļā lielais raudiens. Varbūt šis kaķis bija sūtīts, lai es izliktu uz āru visu, kas sakrājies. Akmenscieta vēl neesmu kļuvusi.»
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!