Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Latvijas lepnuma stāsts: Ratiņtenisā – ar visu sirdi

«Mēs iedvesmojam viens otru,» saka Terēza Stenclava, kura gandrīz trīs gadus cilvēkus ar kustību traucējumiem apmāca ratiņtenisā un kopā ar viņiem gūst pozitīvas emocijas gan kortā, gan ārpus tā. «Tas ir izcils solis cilvēka saskarsmē ar cilvēku. Tas pierāda, ka arī ratiņkrēslā var baudīt dzīvi, būt novērtēts, vajadzīgs un atzīts. Katru reizi, redzot viņas paveikto portālā facebook.com, man saviešas asaras acīs par cilvēkiem, kuri prot dot, ne tikai ņemt,» piesakot Terēzu Latvijas lepnumam, raksta Lilita Čebotarenoka.

A kā tu zini, ka to var?

Terēzu Stenclavu ratiņtenisā burtiski ierāva nejauša satikšanās pirms nepilniem trijiem gadiem, kad treneri uzrunāja sieviete ratiņkrēslā, kuras dēli skolojās tenisā. «Viņa pati ļoti vēlējās uzspēlēt tenisu un vaicāja man par iespējām to darīt ratiņkrēslā. Man gan tolaik nebija pilnīgi nekāda priekšstata, kas tas ir un kā to var izdarīt,» ar smaidu atceras Terēza. Vārdu pa vārdam, un viņa attapusies, ka piedāvājas palīdzēt ratiņtenisa treniņos. «Uzzināju, ka Lietuvā ar to jau kādu laiku nodarbojas, un aizbraucām uz semināru pie viņiem. Tur arī pirmo reizi pa īstam ieraudzīju, kas tas ir,» trenere atceras pašu sākumu.

Pirmo reizi ieraugot tik daudz cilvēku ratiņkrēslos, bijis liels pārdzīvojums: «Nezināju, kā izturēties, kā uzrunāt viņus. Gribējās viņu vietā salasīt bumbas, skriet vērt durvis vaļā, palīdzēt atnest un aiznest raketes, bet tad ieraudzīju šos cilvēkus kortā. Tas vieglums, ar kādu viņi pārvietojās, cik filigrāni piegāja pie bumbiņas, kādi sitieni! Sapratu, ka viņi ir tādi paši sportisti kā jebkurš no mums, arī viņi iesildās pirms treniņa, nodarbības laikā klausa treneri, gatavojas turnīriem un pat lasa pēc treniņa bumbas. Tikai ir neliela nianse – viņi pārvietojas ratiņkrēslos. Iepriekš man cilvēki ratos likās pavisam citādi – neko nevaru, nekur netieku un tā tālāk. Pēkšņi ieraudzīju cilvēkus, kuri sporto un laukumā kustas vienkārši fantastiski. Kopš tā brīža ratiņtenisā esmu ne tikai ar galvu un prātu, bet arī ar visu sirdi.»

Izaicinājumu, aizsākot ratiņtenisa kustību Latvijā, Terēzai nav trūcis. No jauna bija jāapgūst šķietami pazīstama sporta spēle, lai varētu to mācīt citiem, jāpārvar barjera komunikācijā un attieksmē pret cilvēkiem ratiņkrēslā, jāpārliecina kortu saimnieki un visa sporta veida sabiedrība par ratiņtenisa nepieciešamību un noderību. «Iestājāmies Olimpiskajā komitejā, un mums kā jaunam sporta veidam piešķīra nelielus līdzekļus, kā arī dažu cilvēku kontaktus sākumam. Aizgāju uz pirmo treniņu, bet tur priekšā trīs smuki čaļi, un es sapratu, ka vispār neko nesaprotu no ratiņtenisa. Mācījos internetā, kā to dara treneri ārzemēs, atcerējos seminārā redzēto. Sākums bija grūts un smags, bet arī interesants.

Nākamais izaicinājums bija viņu jautājums – a kā tu zini, ka to var? Sapratu, ka nevaru trenēt cilvēkus, jo vienkārši nesaprotu, ko es viņiem stāstu. Tas viss ir jāizdara caur sevi. Nācās izmēģināt. Viņiem nezinot, nācu uz treniņiem agrāk, pati sēdos ratos un mēģināju izdarīt to, ko viņiem grasījos mācīt. Protams, tas ir pavisam citādi. Vispirms jau ir grūti iesēsties tajos ratos, tīri psiholoģiski,» trenere atklāj, ka pēc pirmajām mēģināšanas reizēm pat nevarējusi rokas pacelt, jo slodze, vienlaikus turot raketi un stumjot ratus, ir pamatīga. «Tagad zinu, kā ir sportot ratiņos. Protams, ne tik labi kā viņi, jo daudzi ir pārnākuši no ratiņbasketbola, tāpēc ratus pārvalda izcili, ātrums tur ir fantastisks.» Tomēr nu uz jautājumu «a kā tu zini, ka to var?» Terēza var atbildēt un pat parādīt, kā tas darāms. Trenere atklāj, ka arī patlaban bieži vien iesaistās sacensībās ar savu jauno ģimeni.

Jārada stimuls izkustēties

Jā, Terēza nevairās ratiņniekus dēvēt par savu otro ģimeni un apgalvo, ka viņa un viņas audzēkņi iedvesmo viens otru. «Man mājās bērni pat ir nedaudz greizsirdīgi, jo ar ratiņniekiem bieži rīkojam kopīgus pasākumus, kopā svinam dzimšanas dienas, dažādus svētkus. Mans lielākais gandarījums un prieks ir tās emocijas, ko gūstu, darbojoties kopā ar viņiem. Tie pirmie, ar kuriem sāku, mani pat sauc par mammu. Saka – nu kā mēs bez tevis, mammu? Visur jāiet līdzi,» gardi smejoties, stāsta Terēza.

Protams, bieži vien cilvēkus ratos ir jāiedrošina piedalīties un nepalikt malā. Terēza ar saviļņojumu atceras kādu gadījumu, aptuveni pusgadu pēc nonākšanas ratiņtenisā: «Vaivari atveda vairākus cilvēkus paskatīties, kā pie mums tas viss notiek, un viens puisis, kurš tikko bija guvis traumu, bija ļoti noraidošs. Bojātu kakla skriemeļu dēļ viņam arī rokas ļoti slikti kustējās, taču iedevu raketi, lai pamēģina. Viņš tā dusmīgi noteica: «nu labi» un pārsita bumbu pāri tīklam. (Noelšas.) Tās emocijas bija vienkārši fantastiskas. Tās ir vislielākais novērtējums un atzinība, ka tas, ko daru, tiešām ir tā vērts.» Tiem, kuri jau ilgstoši sporto, īpašs pamudinājums neesot nepieciešams, bet ratiņos nesen nokļuvušam process, kamēr viņš paņem raketi rokā, ir lēns, taču to panākt ir ļoti svarīgi. «Tas sitiens jau palīdz izdabūt ārā to stresu.»

Stenclava atklāj, ka pat maģistra darbu savulaik aizstāvēja par to, kā ratiņteniss pozitīvi ietekmē cilvēkus ar kustību traucējumiem. «Cilvēki ratos diemžēl ir visā Latvijā, tāpēc būtu jauki, ja tas attīstītos visā valstī. Ne tikai kā sports, arī kā vaļasprieks, jo tiem cilvēkiem ir jāizkustas, tad būs pavisam cita dzīves kvalitāte. Cilvēks jau pēc dabas ir slinks un gauss, bet ar kustību traucējumiem tas viss ir sarežģītāk, jo jātiek ratos, tad līdz mašīnai un līdz treniņam. Ne visiem arī ir tā mašīna. Tie ir lieki kreņķi. Jārada vide, lai viņiem būtu stimuls izkustēties. Šeit pat ne tik nozīmīga ir sacensība un teniss, kā atmosfēra. Citreiz pat ir tā, ka treniņš ir vajadzīgs tikai tādēļ, lai atnāktu un vienkārši parunātos, pat nevajag uzsist pa bumbiņu.»

Lai radītu atmosfēru, Terēzai gan nav jāpiepūlas, jo viņa pati pēc dabas ir pozitīva un atvērta. «Es tiešām mīlu to, ko daru. Jā, katru dienu esmu ļoti nogurusi, taču tik un tā skrienu un daru to ar prieku. Domāju, ka cilvēki jau to arī jūt, un tiem, kuri ir ratos, tas ir īpaši svarīgi – zināt, ka satieku viņus nevis ar sajūtu «ehh, atkal tu esi atnācis», bet gan ar prieku par satikšanos.»

Terēza cer, ka izdosies ratiņtenisu padarīt pieejamāku visā valstī, vismaz lielākajās pilsētās, jo pašreiz ir vienīgā trenere Latvijā, turklāt arī tenisa kortu, kuros būtu kaut paši nepieciešamākie apstākļi ratiņtenisam, ir ļoti maz. «Tāpēc šobrīd ir tā, ka vairākums mums ir no Rīgas un tās apkārtnes, lai gan ir cilvēki, kuri brauc arī no Valmieras. Tas ir sarežģīti, taču viņi divas reizes nedēļā ceļas sešos un brauc uz treniņu,» stāsta Terēza. Pamazām gan izdodas radīt plašāku interesi par ratiņtenisu arī treneru vidū, tāpēc Terēza Stenclava cer, ka nākamgad vai nedaudz vēlāk būs vēl trīs četri speciālisti, kuri būs gatavi uzņemt pie sevis ratiņtenisistus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi