Daudziņa: Latvijas lepnums iedvesmo labiem darbiem

Ko jums cilvēciski dod dalība Latvijas lepnuma kandidātu vērtēšanā?

Šī ir ļoti vajadzīga akcija. Tā stipri mainīja manu pašas attieksmi pret norisēm sabiedrībā un lika daudz aktīvāk ar reālu rīcību palīdzēt citiem. Esmu žūrijā trešo gadu un redzu, ka tas ir jēgpilns pasākums. Arī cilvēki, kas tajā piedalās tikai kā pasīvi skatītāji, arī saņem pozitīvu dunku, iedvesmojas pozitīviem darbiem.

Skeptiķi apgalvo, ka tas būtu jādara valstij un, ja to uzņemas komercmediji, tiem ir savtīgi mērķi. Bet šis ir veids, kā cilvēks, kurš nav valdībā, var parādīt savu aktīvo pozīciju un ļoti konkrēti piedalīties dzīves mainīšanā. Gadiem ejot, var redzēt, ka nominētie cilvēki it kā ir iemetuši savu ideju sēklu daudzu citu cilvēku sirdīs un prātos. Arvien vairāk ir to, kas rūpējas par dzīvniekiem, kas adoptē bērnus, un varbūt mēs pēc gadiem sagaidīsim brīdi, kad bērnunamus varēs likvidēt un visi bērni varēs dzīvot ģimenēs, nevis iestādēs. 

Jūs Latvijas lepnumā tikāt arī pie krustdēla?

2011. gadā mani pirmoreiz aicināja pasniegt balvu nominācijā Draugs. Kāda meitene bija izglābusi pazīstamu puisi no paralīzes – viņa nesavtīgi gāja pie viņa, atbalstīja, kad viņš bija paralizēts pēc neveiksmīga lēciena ūdenī. Viņa bija panākusi to, ka ceremonijā viņš bija spējīgs sēdēt ratiņkrēslā. Mani šis stāsts spēcīgi satrieca, es sāku samērīt ar savu dzīvi. Ceremonijā piedzīvoju visgūtāko uzstāšanās mūžā, man bija sajūta, ka es neko tādu dzīvē neesmu paveikusi, lai pasniegtu šo balvu. Tobrīd nolēmu, ka šim puisim kaut kā palīdzēšu. Pagāja mēnesis, un radās iespēja reāli darboties, jo viņš bija Rīgā, klīnikā. Ģimene, kas viņu atbalstīja, bija Liepājā, pie viņa neviens negāja, un es sāku viņu apciemot, sākumā nenojaušot, kā īsti varu būt noderīga. Mēs arvien vairāk sadraudzējāmies, es kļuvu viņam par krustmāti. Kad apjomīgo izgulējumu dēļ viņš nonāca arvien bezcerīgākā stāvoklī, bet valsts līdzekļu ārstēšanai nebija, es pieslēdzos ar ziedojumu akciju, kuras rezultātā cilvēki viņa dzīvības glābšanai saziedoja tūkstošiem latu. Vienu kāju gan nācās amputēt, bet ar tās audu palīdzību brūču klīnikā prasmīgie mediķi varēja aizdziedēt milzīgos izgulējumus. Tikai pateicoties ziedotāju atbalstam, viņš izdzīvoja. 

Kā viņam klājas tagad? 

Ainars dzīvo Liepājā, strādā neredzīgo biedrībā, brauc maratonus ratiņkrēslā, ir sabiedrībai noderīgs. Šis notikums parādīja, ka katrs var dot savu artavu citu labā.

Kas žūrijai ir galvenie kritēriji, lai saprastu, kam piešķirt šo balvu? 

Viens no kritērijiem ir pieteikumu skaits, otrs – tas, cik daudz laika cilvēks ir veltījis, lai izpaustos par piesakāmo personu. Ja viņš ir uzrakstījis "Viņa man ir vislabākā", mēs nevaram aiz tā saskatīt stāstu. Varbūt šim cilvēkam aiz tā teikuma ir daudz emociju, bet, ja tā rindiņa ir tik skopa, to nevar redzēt, un mums nav resursu izpētīt katru pieteikumu. Jo vēstules ir faktiem bagātākas, jo labāk varam spriest, ka tas ir nominācijas vērts.

Vai jūs pirmajā reizē iesaistīja šajā projektā tāpēc, ka filmējāties seriālā UgunsGrēks?

Visticamāk, tāpēc ka spēlēju Helēnu, jā, jo UgunsGrēka personāžus uztver kā TV3 sejas. Biju par šiem pasākumiem dzirdējusi daudz pozitīva, Vilis (Zanes vīrs aktieris Vilis Daudziņš – red.) bija klāt vienā no šiem pasākumiem un atnāca saviļņots. Pat ja tajā ir mārketinga triks, tas mani neinteresē, jo tas nedominē, svarīgākā ir pozitīvā vēsts un vēlme palīdzēt.

Vai Helēna kādreiz varētu kļūt par Latvijas lepnumu?

Viņa ar savu temperamentu noteikti varētu kādu izglābt, izraut no bedres vai noķert pa logu krītošu zīdaini. Viņai ir spēks un drosme – kāpēc ne, mums ir nominācija Glābējs. Helēna neapjuktu, mestos iekšā, rautu, ķertu, izvilktu, ugunsgrēku apdzēstu. Ar saviem gredzenotajiem pirkstiem "iegāztu" kādam nelietim pa ģīmi tā, ka tas neceltos.

Vai viegli šādu personāžu spēlēt tik daudz gadu? 

Kadrā atrasties ir ļoti viegli un baudāmi, tāpēc es tur esmu tik ilgi. Vai ir viegli paciest publicitāti un seriāla neprognozējamību – drīzāk nē. Ir bijis daudz iekšēju kolīziju un vēlme aiziet vai gluži otrādi – pieķerties brīžos, kad jūti, ka sižeta līnija sāk aprauties. Emociju gamma ir liela – no atkarības līdz vēlmei kaut ko krasi mainīt. Deviņarpus gadu ir pagājis seriālā.

Tuvojas Ziemassvētki. Vai esat bijusi Sniegbaltīte, sniegpārsliņa vai kas līdzīgs? 

Otrajā klasē biju sniegpārsliņa, kaut gan nē, drīzāk – zvaigznīte. Esmu kā rūķis daudzkārt skraidījusi pa draugu mājām ar paštaisītām dāvanām un pašceptām piparkūkām, nogrimējoties tā, ka nevar pazīt. Kad bērni bija maziņi, bērnudārzā es gāju par rūķi un rotaļājos.

Vilis ir gājis par Ziemassvētku vecīti? 

Kurš aktieris tad to nav darījis? Es pat esmu stāvējusi kā burkāns pie universālveikala un stāstījusi, cik Bonduelle zirnīši ir burvīgi, un kā geiša veikalā ar konfektēm. Tajos laikos negribētos vairs atgriezties, kad ģērbies apkopējas skabūzī un grimējies tualetē.

Kas ir foršākā Ziemassvētku dāvana? 

Pats kopā būšanas brīdis. Es pat teikšu, ka pat ne tas, bet lielā ņemšanās un rosīšanās svētku dienā – ja visi var būt mājās, puikas pušķo egli, es tīru māju, mamma šmorē kaut ko, Vilis stutē egli krustiņā, ir uzlikta skaista mūzika, un tā ir visskaistākā dāvana.

Vai mēdzat pirms jaunā gada iestāšanās sastādīt labo apņemšanos sarakstu? 

Nē, kaut gan domās jau gan – kā ļoti daudzas sievietes, arī es vienmēr apņemos nākamajā gadā vingrot.