Fragments no intervijas:
Vai tad, ja piedzimst bērns, vecākiem maz ir vērts cerēt, ka dzīve turpināsies kā līdz šim? Ka visur varēs tikt?
Manuprāt, jā! Drusku citādi ir, bet mainās arī vēlmes, mazāk gribas kaut kur skriet. Ļoti novērtē laiku, ko pavadi ar bērnu mājās. Bet mērķi un idejas nekur nepazūd! Šajā ziņā bērns mani nekavē. Kāds varētu teikt — nujā, tev jau palīdz vecmāmiņa, bet ko lai dara vientuļā māmiņa? Tas ir citādi, bet nekas nav neiespējami, un, ja sabiedrība draudzīgāk izturētos pret jaunajām ģimenēm, daudz ko varētu darīt ārpus mājām.
Sabiedrība varētu arī pateikt — radīt bērnus bija vecāku izvēle, tagad lai nespiež viņus mīlēt.
Tāpēc arī mēs, Babyroom.lv veidotājas, negribam cīnīties, kādam kaut ko uzspiest vai pierādīt, bet vienkārši aicinām cilvēkus domāt. Arī tas cilvēks, kurš teiktu, lai viņam neliek mīlēt svešus bērnus, pats kādreiz ir bijis mazs. Neviens jau nav piedzimis liels, dusmīgs un neapmierināts! Bērni ir tie, kuri lems, kā mēs dzīvosim vecumdienās. Ja vienkārši nespēj būt draudzīgs, padomā vismaz par to, ka tas šodienas mazais cilvēks reiz lems par to, kādā valstī tu dzīvosi.
Kāda paziņa stāstīja, ka, aizbraucot kopā ar mazu bērnu, piemēram, uz Itāliju, tur pilnīgi sveši cilvēki nākot klāt un mazajam bučojot rociņas un kājiņas. Kāpēc, tavuprāt, Latvijā attieksme pret bērniem ne tuvu nav tik silta?
Laikam pie mums bērni un ģimene nav diez ko liela vērtība, kaut gan demogrāfiskā situācija ir tāda, ka grūti iedomāties, kas pašlaik varētu būt vēl vērtīgāks. Cilvēki ir orientēti uz karjeru, uz citām lietām. Jaunieši arī uzskata, ka precēties nav diez ko stilīgi un bērni vēl jo mazāk!
Interviju ar Annu Rozīti lasiet 1.jūnija žurnālā Sestdiena!