Avečkins: Vēl tikai mazliet gribu padejot

  "Vairāk par visu es vēlētos aiziet brīdī, kad vēl varu, nevis kad uz mani jau būs nožēlojami skatīties. (..) Vēl tikai mazliet gribu padejot, taču jau sen sevi gatavoju tam, ka vajag laikus apstāties..." Šos vārdus Latvijas Nacionālā baleta premjers Aleksejs Avečkins pagājušā gada aprīlī teica Kultūras Dienai, bet tad neviens nenojauta, cik tie būs zīmīgi. Pēkšņi un strauji skatītāju un kolēģu mīlēto mākslinieku pieveica smaga slimība. Viņš šķīrās no dzīves 37 gadu vecumā 19.augusta rītā, un jau ir guldīts dzimtās Brestas kapu smiltājā. Savā dzimtenē Baltkrievijā kur dzīvo izcilā mākslinieka māmuļa Ludmila Dmitrijevna un māsa ar ģimeni."Viņš bija žilbinošs profesionālis. Man liekas, ka viņš bija vienīgais dejotājs Rīgā, kurš tādā kvalitātē, apjomā un dziļumā varēja savienot gan klasisko baletu, gan moderno. Viņš varēja būt jebkura klasiskā teātra un jebkuras avangarda trupas vadošais solists, vienlīdz spilgti izpausties vienā un otrā. Diemžēl nepaguva attīstīties Alekseja repetitora talants, kas Rīgā droši vien būtu viņa nākotne, ja viņš turpinātu šeit strādāt un dzīvot," skumjās pārdomās dalās komponists Arturs Maskats, viens no dejotāja pašiem tuvākajiem draugiem, kuri arī devās pavadīt mākslinieku pēdējā gaitā uz Baltkrieviju. Neraugoties uz ikdienas darba sviedriem un šīs profesijas garozu, baletā viņam patika viss. Dažreiz - vienīgi izņemot mūziku - tad, ja tā bija pārāk neizteiksmīga, primitīva, kokaini lietišķa, lai tik var ritmiski lēkt... Pārnācis mājās, Avečkins klausījās un kolekcionēja opermūzikas ierakstus, dievināja leģendāro XX gadsimta operdīvu Mariju Kallasu, bija savācis visus iespējamos ierakstus, kuros skanēja viņas balss. Bieži viņu sastapu Ņujorkas Metropolitēna operas izrāžu starptautiskajās tiešraidēs Kino Citadele un simfoniskajos koncertos Lielajā ģildē. Viņš daudz lasīja. Mīlēja dramatisko teātri. "No dzīves aizgājis ļoti gaišs, poētisks cilvēks: otru tik sirsnīgu un pretimnākošu kolēģi grūti iedomāties!" - tādu Alekseju viņa četrpadsmit darba gados Rīgā iepazinis Aivars Leimanis. Tomēr vienlaikus Aleksejs bija arī noslēgts, introverts un nekad nestāstīja par savām likstām, neapgrūtināja citus ar savām problēmām, piebilst profesore, Latvijas Nacionālā baleta repetitore Gunta Bāliņa. Arī par postošo slimību zināja tikai māksliniekam vistuvākie. "Viņš to vīrišķīgi pieņēma un cīnījās. Tomēr liktenis bija spēcīgāks," — tā Arturs Maskats. "Aleksejs par to uzzināja 22.februārī. Es to labi atceros, jo viņš pats mani tikko bija aizvedis uz slimnīcu, kad man teātrī palika slikti. Es gulēju, un arī viņš, sakot, ka nejūtas īsti labi, pie reizes nodeva analīzes," atceras Nacionālā baleta prīma Margarita Demjanoka. Viņa un Aleksejs visus kopīgā darba gadus jutušies kā brālis un māsa. "Viņš ir ne tikai mans pirmais skatuves partneris, bet arī cilvēks, kurš mani ar bērnu izņēma no Dzemdību nama un kļuva manam puisēnam kā tēvs. Aleksejs nekad nepacēla balsi. Tikai teica: nu, kaķīt, ko tu? Ja vajadzēja, bija gatavs palīdzēt kaut trijos naktī . Abi te jutāmies vientuļi: viņš bija no Baltkrievijas, es no Ziemeļkaukāza, un ne vienam, ne otram Latvijā nebija ģimenes. Varbūt tāpēc arī tik ļoti turējāmies kopā. Sākumā, kad iepazināmies, gan izbijos, jo likās, ka viņš ir ārkārtīgi noslēgts, atturīgs. Taču izrādījās, ka viņam ir plaša, sirsnīga dvēsele."Aleksejs Avečkins paliks siltā piemiņā kā žilbinošs un dziļš mākslinieks, brīnišķīgs cilvēks - kolēģis un draugs. Tāpēc visiem, kuri bija ar viņu kopā darbā mūsu operteātrī un dzīvē (kas būtībā bija gandrīz viens un tas pats!), ir vēl jo smagāk, pat neiespējami aprast ar domu, ka viņa vairs nav. Visu rakstu par talantīgo baletdejotāju Alekseju Avečkinu lasi žurnāla Sestdiena 23.augusta numurā!