Patīk klātienē skatīties hokeju, taču negribas maksāt lielu naudu par ieejas biļetēm? Nepatīk stāvēšana rindā pie hokeja halles un drošības kontrolieri, kas atņem kolas pudelē sapildīto kokteili, nemaz nerunājot par briesmīgajām alus cenām arēnas bufetē? Tad pasaules čempionāts hokejā ir domāts tieši jums! Nē, ne tas, kas patlaban norisinās Somijā un Zviedrijā, bet gan kādā eksotiskākā valstī, piemēram, Turcijā, Bulgārijā vai pat Dienvidāfrikā. Laipni lūgti zemāko divīziju hokeja čempionātu pasaulē!
Viens no dīvaiņiem, kas uz šiem čempionātiem brauc jau vairāku gadu garumā, ir arī šo rindu autors. Ne vienreiz vien paziņas, skatoties uz mani ar vāji slēptu līdzjūtību, ir jautājuši: «Vecīt, vai tu stulbs? Kā var braukt skatīties kaut ko tādu, kur turklāt nemaz nespēlē mūsējie?!» Atbildu — nē, neesmu stulbs. Vienkārši tādu brīvības sajūtu un tik daudz jautru brīžu «lielais» čempionāts nespēj sniegt, tiesa, ar noteikumu, ka jūs neesat sirdī ļauni un jums ir kaut minimāla humora izjūta. Turklāt «dibengala čempionāti», sauksim tos tā, parasti norisinās ievērojami interesantākās vietās nekā «īstie». Bulgārija vai visiem apnikusī Zviedrija? Turcija vai tepat aiz stūra esošā Somija? Izvēle ir skaidra. Bet, kas attiecas uz fanošanu par «mūsējiem», tad viss pašu rokās. Kas traucē izvēlēties kādu no izlasēm par savējo? Mēs tieši tā arī rīkojāmies jau no paša sākuma.
Sākās viss pirms pieciem gadiem. Toreiz, kad pasaules čempionāts norisinājās Kanādā un priekšniecība nebija noskaņota apmaksāt žurnālistiem komandējumu uz otru pasaules malu. Tādēļ nācās domāt alternatīvu variantu, jo pavisam bez hokeja aprakstīšanas iztikt nevarēja.
Ideja radās, pārskatot Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) mājaslapu. Pag, IIFH paspārnē taču notiek arī citi turnīri, kuros spēlē krietni zemāka ranga komandas! Tad varbūt joka pēc aizbraukt uz pašu zemākā līmeņa čempionātu — III divīziju, kas ir piecas pakāpes zemāks par augstāko divīziju, kurā spēlē Latvija? Norisinājās tas ievērojami tuvāk nekā «lielais» čempionāts — Luksemburgā.
Taču tāpat vien braukt skatīties ne pārāk augstas kvalitātes hokeju (par to, ka tas būs tieši tāds, nebija ne mazāko šaubu) nelikās interesanti. Vajadzētu tomēr izvēlēties kādu komandu, kurai just līdzi. Tālākais domu gājiens bija vienkāršs: ja jau braucam uz švakāko čempionātu, tad jāfano par pašu vājāko komandu! Izvēle krita uz Mongoliju. Pat uztaisījām Mongolijas izlases kreklus, kas beigās izrādījās glītāki par oriģinālajiem. Vēlāk viens otrs tautietis mums pārmeta ņirgāšanos par mongoļiem, taču pilnīgi nepamatoti, jo patiesībā Mongolijas hokejisti ir pelnījuši dziļu cieņu, turklāt pavisam nopietni. Kaut vai tāpēc, ka Mongolijā nav nevienas ledus halles un ripu puiši dzenā atklātā laukumā, kas uzliets Pļavniekiem līdzīgā mikrorajonā. Piedevām Mongolijas Hokeja federācija mokās ar hronisku līdzekļu trūkumu, tādēļ ne vienmēr var ierasties uz turnīriem. Un pat tad, kad naudu sagrabina, tās pietiek līdz ar nagiem. Piemēram, uz turnīru Luksemburgā mongoļi kļūdas pēc ieradās mazliet par agru, tādēļ nepietika naudas vienai liekai dienai viesnīcā. Tad nu puiši vienu nakti gulēja turpat hallē. Vai kāds vēl teiks, ka šie entuziasti nav pelnījuši cieņu?