Dzīves laikā
Mārtiņš nebija tik populārs, kā kļuvis tagad. Arī attieksme
pret viņu nebija tik viennozīmīga. Freimanis bija meinstrīms,
viņš bija tautā populārs, bet varbūt profesionālajā vidē neskaitījās
stilīgi viņu atzīt? Beidzot visi novērtējuši viņa dvēseli un
talantu. Pēc Mārtiņa aiziešanas cilvēki pēkšņi «restartējās»,
laikam jau pastiprināti pievērsa uzmanību arī vārdiem un sadzirdēja.
Sarunās, ja pats tajās aizskāra nopietnas un sāpīgas tēmas —
par savu māti, tēvu, neesošo ģimeni, viņš ātri vien pārgāja
uz jautrību vai novērsa uzmanību uz ko citu. Aizgāja uzpīpēt.
Mārtiņš palika nesaprasts, bet vienlaikus ar šo «nesaprastību»
koķetēja, tā viņam bija kā šarms un elitāra lieta.
Aktrise Marija Bērziņa:
Nez vai Mārtiņam izdevās noticēt, ka kāds viņu mīl šajā dzīvē.
Un censties to pierādīt arī nav jēgas. Vai nu sajūti to, vai nē.
Man liekas, ka tas arī viņu dedzināja.
Mārtiņa skolasbiedrene, muzikālās
izrādes Mans draugs Mārtiņš Freimanis režisore Maija
Kalniņa: Savu iekšējo drāmu viņš uztvēra kā neizdzēšamu
zīmogu — ja tev nav bijis mātes un tēva mīlestības, tad līdz
galam tevi nemīlēs neviens... Viņa ģimene bija viņa draugi.
Kauņas muzikālā teātra aktrise
Viktorija Streiča: Iepazināmies dziesmas Lai būtu tā
filmēšanas laukumā, un šī klipa režisors bija mans brālis Kristaps.
Kristapa nāves bezjēdzīgie apstākļi un Mārtiņa pašsadedzināšanās
— šis pretstats arī man licis par daudz ko aizdomāties. Kristapa
bērēs Mārtiņš, sēdēdams ārā uz sola, vēl uzrakstīja viņam
veltījumu — dziesmu. Tik precīzu...
Ilze Freimane, Mārtiņa māsa: Mums bija ideālas attiecības, bijām laimīgi un mūs īpaši neuztrauca, ko domāja vai runāja citi. Dievs jau visu redz. Ļoti bieži viens otram teicām: «Es tevi mīlu!»
Lasiet jaunajā Sestdienā
oga
letins