Septembrī ikviena smalka cilvēka dzīves moto ir nevis plebejiskais "dzeja, vīns un sievietes", bet gan "dzeja, vīns un sēnes", – rakstīja 1994. gada 17. septembra SestDienas Smalko aprindu hronika. "Ja kāds apgalvo, ka sēņošana viņu nesaista, tad nav grūti uzminēt, ka šis cilvēks ir tiktāl zaudējis smalkumu, ka aplaidies ar sēnītēm, tāpēc staigāšana pa mežu tādam sagādā grūtības. Šoruden Latvijā sēņo visa tauta ar Prezidentu priekšgalā, un arī valdības viena pēc otras iet bekot. Izrādās, arī pašu lielāko dzejojumu šoruden sacerējusi nevis Andra Akmentiņa vadītā dzejas brigāde, bet bekotājvaldības kolektīvs. Dzejoļa nosaukums ir "Valdības darba gada pārskats". Ielieciet groziņā smalku vīnu, apsēdieties izcirtumā uz celma un rudenīgās saules staros ļaujieties vīna apgarotam teksta valdzinājumam, kā paši autori ļāvušies.
Laba vīna netrūka arī dzejas vakarā Benjamiņa nama pārpildītajās zālēs, kur Astrīdei Ivaskai bija izdevies savākt kopā vai visu latviešu dzejas ziedu: i Ziedoni, i Čaklo, i Skujenieku, i Aizpurieti, i Godiņu, i Briedi, i Lisovsku un citus, pat reti dabonamos Jāni Rokpelni un Vizmu Belševicu. Pēters Brūveris un Viktors Avotiņš bija skatītāju pulkā. Bija atnācis klausīties pat tāds izcils dzejas nīdējs kā Pēteris Bankovskis…"