Vismaz tā – saskaņā ar stāstiem – esot gājis komponistam un melodiju vācējam Emilim Melngailim, kad viņš vācēja gaitās nonācis suitu vēsturiskajā centrā Alsungā un uz vairākām dienām apmeties kādās mājās. Ja saimniecei ienācis prātā kāds pantiņš, viņa naktī modinājusi komponistu, lai uzreiz pieraksta, un rezultātā nekāda saldā izgulēšanās Melngailim suitos nav iznākusi.
1924. gadā dibināto un pirmoreiz uz Rīgu atvesto mutīgo ansambli Suitu sievas (ansambļa nosaukums radās 1973. gadā pēc piedalīšanās mākslas filmā Pūt, vējiņi!) kopš 1989. gada vada Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Ilga Leimane, kura pati tajā dzied jau kopš 1967. gada. Suitenes ar savu gari vilkto ē-ē-ē ir ielīgojušas un apdziedājušas gan Saeimu, gan lielākos Latvijas uzņēmumus – pagājušajā gadā Suitu sievas dažādos pasākumos uzstājās 205 reizes. Kopš 2009. gada 1. oktobra suitu kultūrtelpa – katoliska saliņa luterāniskajā Kurzemē – ir iekļauta UNESCO Pasaules nozīmes Nemateriālās kultūras mantojuma to vērtību sarakstā, kam nepieciešama neatliekama glābšana. Atšķirībā no dažas citas vietas Latvijā suiti paši nesēž, rokas klēpī salikuši, gaidot uz glābšanu, – novada saglabāšanas vārdā viņi vienubrīd pat bija gatavi izstāties no Latvijas Republikas. Tagad suiti ir gatavi vai visu Latviju uzņemt pie sevis Jāņos un, protams, apdziedāt.
Suitu sievu pasākumu grafiks ir tik blīvs, ka gandrīz vai jāprasa, pa kuru laiku govis slaucat, ja jādzied vienā gabalā?
Man nav govs – vairs nav. Reiz bija, lauku saimniecībā tas likās pats par sevi saprotams. Kad bērni bija mazi, govs bija vajadzīga iztikšanai. Turklāt man ļoti negribējās apbēdināt tēti. Viņš bija kalējs, strādāja kolhozā, un viņš to nebūtu sapratis, ja mūs neinteresētu lauksaimniecība un lopi.
Bija mums gan gotiņa, gan cūkas, visa kā bija. Govs mums bija līdz 1969. gadam. Traģiski aizgāja bojā mans vīrs, viena ar diviem bērniņiem vairs netiku galā ar lopiem. Un sabiedriskā dzīve man vienmēr ir bijusi ļoti aktīva.
Kad jūs sākāt dziedāt?
Skolā ar jaunāko māsu ļoti daudz dziedājām (mēs esam četras māsas, nu vairs palikušas trīs, Dieviņš paņēma vienu pie sevis). Māsa bija pirmajā klasē, es otrajā, un mums divbalsīgi sadziedāt bez pavadījuma nebija problēmu. Tas mums ģimenē iedzimts, tētim un mammai bezgala patika dziedāt. Mēs dzirdējām, kā pieaugušie dzied, un tā tas pārmantojās.
Kur pieaugušie dziedāja?
Mājās!
Katru dienu?
Nē, ziniet, katru dienu dziedāt – tas jau būtu grēks, turklāt tajos grūtajos laikos, tas jau bija tūliņ pēc kara. Es esmu dzimusi 1943. gadā, kara laikā. Tad nāca izvešanas, mammas māsas ģimeni izveda uz Sibīriju – kāda tur dziedāšana? Sāku iet skolā 1950. gadā, mazā māsa 1951. gadā. Tā kā dziedāšana mums ir asinīs, skolā mums abām divām lika dziedāt duetā. Svētdienās lielās māsas gāja ciemos pie savām draudzenēm un mūs ņēma līdzi. Pie Veronikas Porziņģes gāja, tur jau dziedāšana vien notika. Bija mašīntalkas, kartupeļu talkas, tad dziedāja vecās ziņģes, īpaši labības talkās, kad labību kūla. Tas likās pats par sevi saprotams. Ziņģes man ir tuvas un mīļas joprojām, tajās no sirds var izdziedāties. Patiesībā tās ziņģes man ir daudz mīļākas par modernajām dziesmām, kuras nepaliek prātā, ne tām īsti melodijas, nekā.
Kur jūsu bērnība pagāja?
Četrus kilometrus no Alsungas mums ir lauku mājas, tur man pagāja visa bērnība līdz 1957. gadam, kad aizgāju uz mūzikas skolu. Mūsu māja bija senā jūras krasta pļavās.
Vai jūsu bērnībā suitu burdona tradīcija, garā "ē" vilkšana vēl bija dzīva ikdienā?
Bija. Es to pirmoreiz redzēju kādu septiņu gadu vecumā un nebiju sajūsmā. Ģimenē jau to nedziedāja, dziedāja smukas dziesmas. Un pēkšņi kaut kāds "ē", ko velk pa apakšu... Tas man nepatika.
Kurš tad burdonu dziedāja?
Arī mana mamma dziedāja. Ap mūsu māju bija pļavas, tur bija daudz lopu, un lopkopes bija sapulcējušās vienuviet, gulēja tur pa nakti, jo četros no rīta jau bija jāceļas augšā kopt lopus, jāslauc gotiņas – bija jāpelna naudiņa, no kaut kā jādzīvo. Govis bija jāslauc trīsreiz dienā. Tās sievas bija galīgi pārmocījušās. Tā jau vairs nebija normāla dzīve, tā bija katorga. Tad kaut kādu prieku radīja dziedāšana. Vakaros sievas dziedāja, mana mamma arī. Tas man asinīs visu laiku. Tā tradīcija suitos ir jau gadsimtiem ilgi.
Kad jums burdons iepatikās?
Tā godīgi sakot, kad atnācu atpakaļ uz Alsungu pēc trim Latgalē obligāti nostrādātajiem gadiem. Sāku strādāt Alsungas vidusskolā. Sievas dziedāja, kādreiz vajadzēja iet palīgā. Tad jau biju pieaudzis cilvēks, nāca apjausma, ka tāda dziedāšana ir mūsu, suitu, ka ar to jālepojas.
Bet maziem bērniem tā vilkšana nepatīk?
Tad tā bija cita dzīve, pavisam cita dzīve, ar to bērni ikdienā nesaskārās. Tagad mums ir folkloras kopa Mazie suitiņi, viņiem neliekas, ka tā ir nepareiza dziedāšana. Mums ar to viss ir vislabākajā kārtībā, lai citiem tā būtu, kā mums!
Kurai suitenei tagad ir asākā mēle?
Gudenieku suitos tāda noteikti ir Lidija Jansone, viņa vada Gudenieku suitu ansambli. Tepat ir Marija Steimane, saukta Ručs, viņai ir bagāts pūrs. Man arī reizēm daudz iznāk dziedāt.
Vai ir bijis arī tā, ka apdziedāšanās pantu sacerat uz vietas?
Ir gan. Man tikai vajag iemeslu, kāpēc apdziedāt. Piemēram, ja kāda ir atbraukusi plikām kājām, tad "vilnas zeķes atdevusi par vēdera braucīšanu".
Ko rāda jūsu apdziedāšanas pieredze – vai visiem apdziedātajiem ir laba humora izjūta?
Nav. Reiz pirms daudziem gadiem mums Pāvilostā bija jāapdzied tālbraucējs kapteinis Imants Lanka. Tur šo tradīciju it kā zina, un mēs viņu apdziedājām pozitīvi, ne jau nez kā, bet pēc tam izrādījās, ka viņš esot apvainojies.
Kā valdības cilvēki reaģē, ka viņus apdziedat?
Saprotoši, neņem mūsu apdziedāšanos pārāk nopietni.
Vai krievu laikos arī varējāt brīvi apdziedāt kuru katru?
Apdziedājām arī krievu laikos, un es īpašu spiedienu nejutu. Vienu pašu reizīti skolotāju korī pēc draudzības koncerta Kuldīgā sadomājām apdziedāt, un pienāca klāt kāds vīrs un prasīja, vai mūsu repertuārs ir apstiprināts. Bet tāda mums tiešām bija tikai viena reize.
Tā kā esat strādājusi Latgalē, jājautā, kā suits jūt latgalieti. Ticība abiem viena.
Es tajā brīdī nedomāju par ticību. Tie bija padomju laiki, no 1962. līdz 1965. gadam, kad strādāju Latgalē. Arī vēlāk, skolā strādājot, – kāda tur ticība? Ja es gribēju strādāt skolā, es nedrīkstēju būt ticīga.
Bet sirdī bijāt?
Nu, fanātiķu mums ģimenē nebija. Mēs bijām kristīti, iesvētīti, mamma gāja baznīcā, bet tētis negāja. Tēta māsa Veronika Porziņģe, jā, tā bija fanātiska baznīcā gājēja. Mūs mamma uz baznīcu paņēma līdzi tikai Ziemassvētkos un Lieldienās.
Kā suitu tradīcijā sadzīvo katoliskais un pagāniskais elements?
Tās ir pilnīgi nešķiramas lietas jau no seniem laikiem. Kaut tā pati Veronika Porziņģe, kas bija fanātiska katoliete, – viņa bija tikpat fanātiska folkloras zinātāja un pārmantotāja. Dziedāšana un dziesmu zināšana viņai bija no mammas pārmantota. Tikai tas gan – gavēņa laikā Veronika nedziedāja.
Vai par suitu ir jāpiedzimst?
Nē, ir jāgrib būt. Var piedzimt par suitu un nebūt suits, neatzīt suitu tradīcijas – tādi gadījumi diemžēl ir. Visiem mīļš nekad nebūsi. Bet mums ar to ir jāstrādā, un te nu gods un slava suitu sievām. Mums brauc bezgala daudz ekskursantu, pēdējā laikā īpaši daudz. Tad viņiem piedāvā, vai grib tikties ar suitu sievām. Jā, grib tikties. Tad pusotras stundas mēs strādājam, stāstām, cik esam bagāti ar dziesmu pūru. Mums ir pāri par tūkstoš ziņģēm un tautasdziesmu ir 53 tūkstoši. Mēs esam daudz darījušas, lai mums būtu sava suitu novada mācības grāmata. Tur nav tikai dziedāšana, bet arī mājturība, latviešu valoda, vēsture, ģeogrāfija, māksla, mūzika – viss kas kopā. To izmanto kā mācību līdzekli arīdzan skolā. Kad māca obligāto programmu, pedagogs var paskatīties, ko par šīm lietām var iegūt no mūsu pašu mācību grāmatas.
Suitiem ir sava izloksne?
Ir jau gan, tikai tā nav tik izteikta. Šad tad nezinātājs to jauc ar Ventspils izloksni, bet tās tomēr ir ļoti atšķirīgas.
Vai suitu izloksnē kāds vēl runā?
Kā lai jums saka... Skolā jau mums visiem mācīja literāri pareizi runāt, tad jau gandrīz bija kauns, ja kāds runāja ne tā, kā vajag. Bet saknes tomēr ir saglabājušās. Runā jaunie arī. Un tā nemaz nav bijis, ka būtu tikai tīra suitu izloksne, arī vecie ļaudis ir runājuši tajā pareizajā literārajā valodā, pieliekot pa atsevišķam vārdam.
Kuri ir izplatītākie suitu vārdi?
Ļoti daudzi! Suitu mājaslapā šie vārdi ir. Piemēram, "plieders" – ceriņš, "ķezbers" – skābais ķirsis, "pucene" – pīlādzis, "ērcis" – kadiķis.
Jāņus suiti svin tāpat kā citur Latvijā?
Jā. Ja man godīgi jāsaka, mēs uz māk-slīgiem rituāliem neizejam. Ir Jāņu alus un siers, līgošana, lēkšana pār ugunskuru, arī iešana no ciema uz ciemu – tā gan pēdējā laikā mazāk. To vēl piekopj vecie cilvēki.
Pilnā izmērā interviju ar Suitu sievu vadītāju Ilgu Leimani lasiet šīsnedēļas žurnālā SestDiena!