Pagaidām neviens kultūras notikums Ogrē nav popularitātē pārspējis slaveno Pērkona koncertu 1985. gada 6. jūlijā ar sekojošo vilciena demolēšanu. Taču šīs nedēļas beigās tur tiek iedibināts pasākums, kuram ir potence tikpat dziļi aizraut plašu publiku, un arī bez vilcieniem neiztiks. Tiesa, demolēšanas prognozes nav lielas, jo laiks jau cits, turklāt minētais pasākums – starptautiskais festivāls Country Island 2016 – piedāvā mazliet citu mūziku, ne tik agresīvu kā Kulakova un Melgalva balādiskā gulbja nosišana. Kantridziesmas reizēm pieskaras arī medību tēmai, tomēr lielākoties to varoņus nodarbina arī latvieša sirdij tik tuvie lauku cilvēka prieki un bēdas – tālais ceļš uz mājām, raizes par mīļotās vai mīļotā simpātiju vektoru un, kad tas noskaidrots, par ražu, ģimeni, bērniem un darba tikumu. Turklāt, tā kā kantri ir amerikāņu žanrs, tajā īpaši simpātiska ir ne tikai viegli sajūtamā burbona garša mutē, bet visupirms brīvības gara klātbūtne. Nav dzirdēts, ka kāds kantridziedonis savā dziesmā īpaši skumtu par to, ka Lielbritānija varētu apcirpt pabalstus, vai par nepietiekamu finansējumu veselības aizsardzībai, bet tāda lieta kā veselības ministra veikta rindas apiešana vispār nav iedomājama vidē, kurā katram kovbojam ir kolts.
Divi vienā
Lai gan zināmai latviešu publikas daļai kantristils asociējas tikai ar zviedru kantripopa grupas Rednex dziesmas Katnaidžo (Cotton Eye Joe) klipu vai multiplikācijas filmu pēc ukraiņu pasakas motīviem Žil bil pjos (Reiz dzīvoja suns), nu, varbūt vēl tiem, kuru bērnība pagāja pagājušā gadsimta 60. gados, arī ar rotaļām kukurūzas džungļos Hruščova kukurūzas audzēšanas kampaņas laikā, Latvijā netrūkst arī zinīgu žanra fanu, kuriem par prieku jau kopš 1999. gada Latvijas kantritēva un dvēseles titulu iemantojušais masu pasākumu režisors Uldis Ozoliņš rīko kantrimūzikas festivālus. Līdz šim šie festivāli notika Bauskā, bet šogad, kā lai pasaka... Pieiesim lietai no pozitīvās puses: šogad kantri cienītājiem ir veseli divi festivāli, viens Bauskā, otrs Ogrē. Bauskas festivālu rīko Ozoliņa iepriekšējo festivālu partneris Mārtiņš Ruža, savukārt Ozoliņš par sava festivāla jauno rīkošanas vietu izraudzījies Ogri, uz pussalas starp Daugavu un Ogres vecupi.
Tiesa, abi festivāli notiek vienā laikā, 8. un 9. jūlijā… Tā kā 9. jūlijā notiek arī Imantdienas Cēsīs, fani šīs nedēļas beigās tiešām tiek nostādīti grūtas izvēles priekšā. Labi, Imantdienas ir suverēns pasākums, bet kāpēc divi kantrifestivāli vienā laikā? 1999. gadā sarīkojis pirmo kantrifestivālu, divus pirmos gadus Uldis Ozoliņš to taisīja viens, pēc tam kopā ar Mārtiņu Ružu.
Šāgada februārī medijos parādījās skumjas kantridziesmas vērta ziņa, ka Ozoliņa un Ruža ceļi ir šķīrušies. "Godīgi sakot, nesaprotu savu bijušo kolēģi, jo neatkarīgi no verdikta Bauskas domē, kas noteica, kuram no diviem projektiem tiks dota zaļā gaisma, viņš zināja, kuros datumos es savu festivālu taisu, jo biju piesiets pie amerikāņu dziedātājas Džonijas Hārmsas, proti, vienojies ar viņu par uzstāšanās laiku," situāciju izklāsta Uldis Ozoliņš. "Tāda līmeņa mākslinieki kā Hārmsa plāno savus koncertus vairākus gadus uz priekšu. Man ar viņu pārrunas ir bijušas jau ilgi. Pagājušajā gadā runājām par viņas iespējamo turneju Eiropā. Hārmsa plānoja koncertus arī Vācijā un tajā brīdī piedāvāja man vairākus iespējamos laikus. No pieredzes zinu, ka labāk ir māksliniekus ņemt pašā turnejas sākumā, lai viņi atbrauc dienu agrāk, izguļas, mēģina un tad svaigi ir uz skatuves. Man šajā sakarā ir bijusi dažāda pieredze, piemēram, The Bellamy Brothers atbrauca uz Latviju, pa Eiropu jau tā nomocījušies, ka uz skatuves bija galīgi bez dzirkstelītes. Turpretim grupai Asleep at the Wheel, kas mums bija festivāla desmit gadu jubilejā, šeit bija pirmais turnejas koncerts, un jāteic, skanējums bija nesalīdzināmi labāks nekā tūres beigās vai vidū."
Trīs akordi un patiesīgums
Uldim Ozoliņam, kurš tagad kantri sauc par savu dzīves stilu, interese par šo mūzikas novirzienu sākusies ar Čikāgas piecīšiem, kuru dziesmas okupētajā Latvijā, sākot no 60. gadiem, bija dzirdamas gandrīz visās mājās, kurās vien bija magnetofons. Vaicāts, vai Piecīšus var saukt par kantrigrupu, Uldis saka jā un uzreiz piebilst, ka kantri ir ļoti stiepjams jēdziens, kuru vislabāk varētu definēt un no mūsu pierastā šlāgerumpapā atšķirt amerikānis.
Visu rakstu par kantri Latvijā lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!