Daudz būs runu par brīvību un neatkarību. Tas būs tukšas muldēšanas laiks. Joprojām būs tas pats viss sliktais pret latviešiem. Komunisti padarīs latviešus plikus un nabagus. Paši viņi savāks lielas vērtības. Tās iegūs krievi un žīdi. Tās nebūs godīgā ceļā iegūtas vērtības. Tad — es nevaru pateikt, kā tas iznāks, — bet viņi būs spiesti atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ. Būs milzīgs pasaules spiediens — krievi un visi svešie dabūs braukt prom").
Nevarot sagaidīt piepildāmies šo pareģojumu, gandrīz vai esam gatavi aizmirst, cik skaisti piepildījās cits, politkorektāks Finka pareģojums — par Latvijas neatkarības atgūšanu gadā, kas lasīsies vienādi no abiem galiem. Tiesa, ja gribas piekasīties, arī šis pareģojums nevēstīja noteikti par neatkarības atgūšanu, bet tikai par lielām pārmaiņām šādi lasāmā gadā — kurš tātad tikpat labi varēja būt arī 2002. vai 2112.gads. Savukārt daudziem vienkāršajiem cilvēkiem Finka paredzēto viņu likteņa pavērsienu piepildīšanās patiesi liek domāt par Latvijas brīvvalsts laikā leģendārā likteņu un siržu tulka īpašām un, protams, neizskaidrojamām spējām. Katrā ziņā arī dramaturģe un dzejniece Māra Zālīte, pirms 15 gadiem ar komponistu Jāni Lūsēnu rakstot populāro rokoperu Sfinksa, kuras prototips ir Finks, viņa gaišreģa spējas tajā neapšauba. Vienlaikus ikviens, kurš interesējas par leģendārā pareģa dzīvi, nevar nepamanīt, ka ticami stāsti tajā mijas ar leģendām, un ne vienmēr ir viegli izsekojams, vai tiešām pareģojums tapis pirms pareģotā notikuma vai pēc tā. Skaidrs ir viens — pagājušā gadsimta 20. un 30.gados Finks bija neiedomājami populārs, un savu gaišreģa slavu nezaudēja arī pēc atgriešanās no izsūtījuma līdz pat savai nāvei no insulta 1958.gada 6.februārī, ko arī esot pats paredzējis.
Eižena Finka nelielajā pieņemamajā istabā Maskavas ielā arvien bijuši sastopami ļaudis no latviešu, bet vēl jo vairāk no vācu un krievu inteliģentu un aristokrātu aprindām — tādu ainu 1927.gada Jaunā Nedēļā zīmē Valdemārs Laursons (1994.gadā iznākušajā Aleksandra Vardina sastādītajā grāmatā Rīgas gaišreģis Eižens Finks, kurā apkopoti Finkam veltītie 20.–30.gadu preses materiāli). "Visi lielie mākslinieki, kas viesojušies Latvijā, gandrīz neiztrūkstoši apmeklē Finku. Arī žīdi, kuriem Talmuds stingri noliedz kā zīlēšanu, tā garu lietas un satiksmi ar pareģiem, arī tie ar viņiem piemītošu neatlaidību bombardē likteņu nojaudēja durvis. Un savādi: es esmu redzējis skeptiķus, kuri nepazīst Finku, smejamies par viņu, bet neesmu vēl redzējis smejamies neviena no tiem, kas ar Finku personīgi iepazinušies."
Laursons Finka īpašās spējas skaidro ar bērnībā un agrā jaunībā izciestām pārestībām. 1885.gada 24.jūnijā Limbažu apriņķī (pēc citām ziņām Viļņas–Žitomiras vilcienā) dzimušais čigāna Johana Finka un vācietes Līzes Braunas (pēc citām ziņām — ungāra un austrietes) dēls pēc vecāku nāves pieņemts un audzis latviešu ģimenē, kur dzeršanā nogrimušais patēvs viņu bieži sitis, bet reiz pat izgrūdis ziemā kailu laukā. Rīta agrumā pa ceļu gar māju braucis barons, ieraudzījis nabaga zēnu un gribējis ņemt pie sevis. Patēvs par to prasījis un arī no barona dabūjis lielu izpirkšanas maksu. Finks ticis dziedāt baznīcas korī. Pēc tam kāds cirka uzņēmējs Šitcsons viņu pieņēmis savā dresūrā un mācījis staigāt pa virvi. Mācību metode bijusi cirtieni ar pātagu. Kādā vakara izrādē, kad Finks gaidījis savu uznācienu, iepriekšējā numura zirgi, skriedami uz staļļiem, viņu apgāzuši un sabradājuši tā, ka viena kāja palikusi īsāka par otru, tāpēc virves dejotāja karjeras vietā zēnam nācies mācīties zobenu rīšanu, no kuras sagraizīta rīkle un mēle (cita versija vēsta, ka Finks no zirga kritis, nevis sabradāts).
Jukums
Jā...
mzp