Aizrautīgais gastroenterologs profesors Anatolijs Danilāns, kas ik uz soļa iedveš optimismu gan pacientiem, gan saviem kolēģiem un kurš gadu desmitus bija slavens ar to, ka teju katru dienu ceļu no mājām Bruņinieku ielā uz Stradiņa slimnīcu mēroja kājām, nu ir nomainījis dzīvesvietu uz Pārdaugavu. Bet ne tikai! Pēc ceļojuma uz Ķīnu viņš pats smagi saslima, bet oktobrī par fundamentālu ieguldījumu medicīnā saņēma mediķu vidē prestižo sava skolotāja profesora Ilmāra Lazovska balvu.
Fragments no intervijas:
Ārsti visi kā viens apgalvo, ka mūsdienās cilvēku mūža ilgums palielinās. Kas lielā vecumā notiek ar gremošanas sistēmu?
Ja nav slimības, viss ir normāli! Redzat, tautā ir doma, ka briesmīgi jāuzmanās no kādām ēdiena vielām, citādi vecs paliksi vai kādu vainu sadabūsi. Taču mūsu kuņģa un zarnu trakts ir ļoti stiprs, nav ko baidīties. Kas ir lielākā vaina? Lieka ķermeņa masa. Bet tur tu nevaino kuņģa un zarnu traktu! Tas savu darbu ir darījis, savācis iekšā liekus taukus. Gremošanas sistēma ideāli strādā, bet jūs esat apēdis liekas kalorijas.
Kāpēc vieni var ēst, cik lien, bet nepaliek resni?
Mēs atšķiramies ģenētiski. Organismā ir ļoti spēcīgs svaru un ēstgribu regulējošs mehānisms. Ir cilvēki, kas labprāt uzņem enerģiju un to arī taupa. Tādu cilvēku līdz mūsdienām ir saglabājusies lielākā daļa, kādi 80 procenti.
Caurbiras izmiruši?
Tieši tā. Māte daba ir atlasījusi, jo izdzīvot varēja tikai tie, kas spēja taupīt enerģiju. Vienu dienu viņš skrēja pakaļ antilopei, saēdās un tad taupīja, jo ne jau katru dienu viņam bija iespēja tikt pie antilopes. Taču māte daba nevarēja paredzēt, ka mūsdienu cilvēks tiks iebāzts tik šausmīgos apstākļos, kad nevajag nekur skriet un ledusskapis pilns garšīgu produktu! Daba nebija paredzējusi, ka cilvēks dzīvos Leiputrijā!
Kāda ir Jūsu attieksme pret Latvijā tagad modē nākušo vīna kultūru?
Latvijā — negatīva. Galvenais nosacījums ir deva: nepilna glāze sarkanvīna pie pusdienām, un viss! Bet Latvijā jau cilvēki diemžēl nemāk dzert.
Kā jūs izskaidrojat Zilākalna Martas un citu tautas dziednieču panākumus?
Neesmu bijis pie Zilākalna Martas, bet pacienti stāstījuši: "Aizbraucu naktī, gaidu lielā rindā, viņa tomēr mani pieņēma, veica tādas un tādas darbības, vēl paskatījās uz mani..." Pacients stāsta, un es redzu, ka tā ir placebo ietekme. Es arī placebo labvēlīgo efektu dažreiz izmantoju — jaunībā kautrējos, tagad vairāk. Vārdotāji jeb pūšļotāji ir divu veidu. Pirmie grib nopelnīt, tie mani nebaida. Bet otri paši svēti tic, ka viņiem piemīt pārdabiskās spējas — gājuši, te zibens blakus spēris, un spējas klāt. Kāpēc tad viņi no tā spēriena neieguva lidotspēju? Man jāmācas un ar pacientu jāstrādā gadiem ilgi, lai viņš atveseļotos, bet tāds uzreiz "izārstē". Tagad televīzijā visi tie pareģi...
Ak tad skatāties tomēr!
Sieva skatās... Man nāk ņirdziens, saku: ko tu āksties!
Vai Stradiņa slimnīca nezaudē savas pozīcijas, auru iepretim Austrumu slimnīcai, kas tagad aktīvi attīstās, kamēr Stradiņiem jāmaksā vecie parādi, desmit miljoni...
Stradiņiem tomēr ir spēcīga tradīcija. Par pārējo nevarēšu atbildēt, tikai kopumā teikšu, ka medicīnai tas procents no kopprodukta tomēr ir pamazs. Te gan ir arī otra puse — tā nauda, kas tiek iedalīta medicīnai, netiek lietderīgi izmantota. Slimnīcai ir vesela plejāde dažādu nodaļu un apakšnodaļu, par kurām pat īsti nezinu, ko tās dara — visādi plānu stādītāji, kontrolieru kontrolieri, papīru skatītāji. To ir tik daudz, ka tur arī aiziet daudz līdzekļu. Medicīna ir drusciņ aptaukojusies.
Visu sarunu ar Anatoliju Danilānu lasiet 26. oktobra Sestdienā!