Pie friziera arī gribas! – kādā sarunas brīdī atzīstas Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, uzsverot, ka policijai komandantstundas un citu ar Covid-19 saistītu ierobežojumu ievērošanas kontrole nav nekāda izprieca vai veids, kā papildināt valsts budžetu. Tīšu komandantstundas neievērotāju skaits viņu mazliet pārsteidz un vēl vairāk pārsteidz dažu pārkāpēju fiziskā agresija pret policistiem, kas pārkāpējam nozīmē kriminālatbildību. Situācija šajā ziņā ir paradoksāla – novaldīt veselu pūli protestētāju pret kovidierobežojumiem Daugavmalā un Vecrīgā policijai ir izdevies labāk nekā savaldīt atsevišķus nekauņas diennakts tumšajās stundās. Taču Ruks saka: policija ir gatava arī sliktākiem scenārijiem.
Kad jūs pagājušā gada 14. oktobrī stājāties Valsts policijas priekšnieka amatā, vai jau apzinājāties, kā jūsu darbu ietekmēs Covid-19 pandēmija?
Protams, bija skaidrs, ka bez pandēmijas ietekmes darbs nav iedomājams. Jautājums bija, cik lielā mērā tā ietekmēs. Tobrīd, kad stājos amatā, tas nebija pats galvenais jautājums, svarīgākais bija apzināt esošo situāciju un saprast, kas veicams un saliekams pa plauktiem pēc iespējas ātrāk.
Vai šajos mēnešos pandēmijas ietekme uz policijas darbu un sabiedrības reakciju vienmēr ir bijusi prognozējama, bez pārsteigumiem?
Protams, ja salīdzina tās pandēmijas izpausmes, kas Latvijā bija pavasarī, kad valsts bija viena no pasaules veiksminiecēm pandēmijas ierobežošanā un kad saslimušo bija maz (lai gan arī tad bija visi drošības pasākumi un policijas darba organizācija tika pakārtota pandēmijas ierobežošanas pasākumu kontrolei), tad šis rudens un ziema ir izvērtušies smagā darbā. Pagaidām mēs ar saviem uzdevumiem galā tiekam. Protams, arī es nezinu, kas mūs vēl sagaida, bet gatavojamies arī sliktākiem scenārijiem.
Kādi varētu būt vēl sliktāki scenāriji? Vēl stingrāki ierobežojumi?
Protams. Tas nozīmē vēl apjomīgāku, vēl rūpīgāku, vēl vairāk resursu prasošu policijas iesaistīšanos ierobežojumu kontroles procesā.
Varbūt arī bruņoto spēku plašāku iesaistīšanos?
Sākoties ārkārtas stāvoklim 9. novembrī, tam turpinoties ar kovidpasu kontrolēm pierobežā un no 30. decembra arī ar pārvietošanās ierobežojumiem brīvdienās no pulksten 22 līdz pieciem rītā, tika saņemta palīdzīga roka no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, pamatā Zemessardzes cilvēkiem. Katrs spēks šobrīd noder.
Ja situācija kļūtu smagāka, profesionālā armija būtu tā rezerve, kuru varētu likt lietā?
Ziniet, man grūti tagad komentēt, cik gatavi iesaistīties šajos pasākumos ir regulārie bruņotie spēki. Tas nav viņu tiešais uzdevums – cīnīties par pandēmijas ierobežošanu. Zemessardzes likumā viens no uzdevumiem ir sniegt atbalstu Valsts policijai sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, bet par profesionālo armiju neņemos spriest. Nedomāju, ka tas šobrīd būtu izskatāms jautājums.
Kopš komandantstundas ieviešanas Valsts policija jau ir nodēvēta par kovidpoliciju. Vai ir tā, ka lielākā daļa policijas spēku un resursu tagad tiek koncentrēti pandēmijas ierobežojumu kontrolei?
Lielākā daļa policijas spēku ikdienā tiek koncentrēti policijas tiešo funkciju veikšanai. Nemaz neizskatām tādu variantu, ka mēs tagad varētu atstāt novārtā noziegumu izmeklēšanu, sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, Ceļu policijas uzraudzību un tamlīdzīgi. Tas ir mūsu pamatuzdevums, un to mēs pildām. Jāsaprot, ka pārvietošanās ierobežojumi ir spēkā brīvdienu naktīs. Tas ir laiks, kad arī daudzi policijas darbinieki būtu brīvdienās, bet no 30. decembra viņi visi tiek iesaistīti virsstundu darbā, tātad strādā bez brīvdienām jau mēnesi. Ja pārvietošanās ierobežojumi būtu noteikti katru dienu, tad tas ļoti būtiski ietekmētu mūsu uzdevumu izpildes kapacitāti. Ar pašreizējiem ierobežojumiem mēs galā tiekam.
Tātad virsstundas policija strādā tikai brīvdienās?
Nē, arī ikdienā, pierobežā sadarbībā ar Valsts robežsardzi tiek kontrolēta iebraucēju reģistrēšanās kovidpasu sistēmā. Notiek arī pulcēšanās ierobežojumu kontrole, tiek veikti tā saucamie reidi uz tirdzniecības vietām un citur, kur var tikt organizēta pulcēšanās. Tas notiek dažādos laika periodos, dažkārt arī kā zibakcijas pa visu valsts teritoriju – lai pievērstu sabiedrības uzmanību tam, ka ierobežojumi ir jāievēro.
Protams, mums nepatīk, ka mūs sauc par kovidpoliciju. Bet policija jau vienīgi uzrauga Ministru kabineta rīkojumu izpildi, un tas ir jāvērtē tikai kontekstā ar epidemioloģisko drošību, nekā citādi. Esmu pārliecināts, ka lielākajai daļai sabiedrības nav nekādu problēmu ar ierobežojumu ievērošanu, bet ir arī daļa, kas tos negrib ievērot vai nesaprot, ka jāievēro. Ar tiem veidojas zināma konfrontācija.
Kādu policija ierauga mūsu sabiedrību, tās izpratni par situāciju un pretimnākšanu? Infektologs Uga Dumpis, piemēram, saka, ka sabiedrība nav pietiekami apzinīga, citādi saslimušo un attiecīgi arī ierobežojumu varētu būt daudz mazāk.
Zināmā mērā Dumpja kungam ir jāpiekrīt – daļa sabiedrības ierobežojumus neievēro. Mūsu novērojumi rāda, ka viena daļa jauniešu nespēj iztikt bez pulcēšanās. Viņiem ir tāds vecums, kad ievērot pulcēšanās aizliegumu ir grūti tīri psiholoģiski, bet viņu socializēšanās nepieciešamība laikam jākomentē citiem speciālistiem. Un ir arī daļa sabiedrības, kam ir izteikti nihilistiska attieksme, – viņi uzskata, ka viss, ko izdomājusi valdība, ir muļķības un uz viņiem neattiecas. Policija diemžēl ir pa vidu. Uzsveru, mums nav nekāda prieka nodarboties ar kovidierobežojošo pasākumu kontroli. Mēs to uztveram kā pienākumu un saskatām kā savu artavu kovidinfekcijas izplatības ierobežošanā. Kādu mūsu darbības un arī sodi attur no pulcēšanās. Citu variantu nav.
Cik liela ir tā sabiedrības nihilistiskā daļa, un kur tās ir vairāk? Pilsētās, vispirms Rīgā?
Ir arī laukos. Jāņem vērā viena lieta: liela daļa šo kovidnoteikumu pārkāpēju parastos apstākļos ir likumpaklausīgi pilsoņi, kuri saprot, ka sabiedriskā kārtība ir jāievēro, noziegumus izdarīt nedrīkst. Bet interneta informācijas gūzmā apmaldīties ir ļoti viegli. Liela daļa informācijas nāk no neizprotamiem avotiem vai arī tiek tendenciozi interpretēta, un cilvēks nomaldās – internetā izlasīto, vēl jo vairāk, ja tas ir angļu valodā, dažs labs uztver kā nopietnu pētījumu un uz to balsta savus spriedumus un komentārus. Es paļaujos uz speciālistiem, uz zinātniekiem, epidemiologiem un uz mūsu valdību.
Kā policija uzzina, kur tiek pārkāpti pulcēšanās ierobežojumi? Cilvēki par tiem ziņo?
Ir arī ziņojumi. Bet policija arī pati atrod, pārbaudot iespējamās pulcēšanās vietas. Piemēram, kad uzsniga pirmais sniegs un uzsala ledus, jaunieši organizēja neoficiālus drifta pasākumus. Protams, kamēr viņš brauc automašīnā viens pats, nekāda riska nav – ir distance, ir svaigs gaiss. Bet tas tomēr ir organizēts pasākums, tajā pulcējas, izkāpj ārā no mašīnas, pārmij pa vārdam, padzer tēju… Tā tur veidojas riski.
Un pēc tam viņi aiziet pie vecmāmiņas… Vai komandantstundu laikā pārkāpumu ir daudz?
Mani, godīgi sakot, izbrīna pārkāpēji jau kuro nedēļas nogali pēc kārtas. Būsim atklāti: vai tad tiešām ir tik sarežģīti atrasties mājās pēc pulksten 22 un līdz pieciem rītā? Ir izņēmuma gadījumi, kad jāapmeklē ārsts, jāsniedz palīdzība cilvēkam vai jābrauc no darba vai uz darbu, jāveic darba pienākumi vai dzīvnieks jāved pie vetārsta. Bet pamatā pārkāpēji ir cilvēki, kas mērķtiecīgi komandantstundu neievēro un, protams, nonāk policijas redzeslokā. Attiecīgi arī sodi ir neizbēgami. Katru nedēļas nogali mums naktī ir 500 un vairāk pārkāpumu!
Protams, tajā laikā atklājam arī daudzus citus pārkāpumus, kas ir mūsu pamatuzdevumu izpilde, – atrodam gan meklēšanā esošas personas, gan alkohola reibumā braucošus autovadītājus. Piemēram, šajās brīvdienās alkohola reibumā tika pieķerti vairāk nekā 50 braucēji – mājsēdes laikā stiprā alkohola reibumā, bez vadītāja apliecības un vienā automašīnā vairākas personas no dažādām ģimenēm un mājsaimniecībām.
Varbūt komandantstundu laikā braucējus alkohola reibumā pieķer vairāk nekā parasti?
Principā tā iznāk. Protams, policijas klātbūtne ielās dod savu artavu arī citu pārkāpumu konstatēšanā. Neraugoties uz to, ka ielām būtu jābūt tukšām, ir pārkāpēji.
Vai tas nozīmē, ka vienā ziņā policijai komandantstundas režīmā ir vieglāk strādāt – ķert pārkāpējus, aizturēt noziedzniekus?
Ja auto vadītājs ir bez vadītāja apliecības un alkohola reibumā, tad ir kriminālatbildība. Kas attiecas uz dzērājšoferiem, kam ir vadītāja apliecība, – jā, varbūt redzam lielāku daļu aisberga nekā ikdienā. Protams, policijas vairākesamība un redzamība ielās dod pienesumu ne tikai kovidpārkāpumu kontekstā. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad persona aizturēta par zādzību no tirdzniecības vietas, nozagta automašīna aizturēta ar visiem zagļiem… Darbs notiek. Jautājums tikai: cik ilgi tādā režīmā? Pagaidām spēkus cenšamies dalīt racionāli, saprotot, ka šis vairs nav sprints, bet drīzāk tāds kā maratons.
Izdegšanas simptomi darbiniekos nav manāmi?
Skaidrs, ka policistiem arī nav vienkārši. Ir izteikti daudz negāciju, gana daudz arī uzbrukumu policijas darbiniekiem. Atklāti sakot, mani nedaudz uztrauc šie uzbrukumi un pretošanās. Diezgan bieži pret policistiem izturas vardarbīgi, mēģina iesist, spert, arī policistēm. Protams, tas uzreiz ir kriminālprocess par uzbrukumu valsts amatpersonai, ir vēl arī kriminālatbildība par pretošanos valsts amatpersonai. Ko lai saka – cilvēki vienkārši sev bojā dzīvi.
Cik tādu kriminālprocesu jau ir ierosināts?
Kopš pagājušā gada nogales, ja pareizi atceros, jau 26 procesi.
Tāds uzbrukums policistam nozīmē arī potenciālu iespēju inficēties. Kā policisti ir nodrošināti pret to?
Ja ir zināms, ka jādodas kontaktā ar potenciāli kovidslimu personu, ir individuālie aizsardzības līdzekļi un viss pārējais, bet ikdienā jau policisti visu laiku nestaigā speciālajā apģērbā.
Tātad viņu darbā ir paaugstināts risks.
Ir arī saslimušie. Pagājušās nedēļas nogalē gan saslimušo policijas darbinieku skaits samazinājās, bet vienu brīdi bija ap trim simtiem ārpus ierindas – 156 kovidslimie un tikpat kontaktpersonu. Uz 25. janvāri mums ir 135 kovidslimie un 129 kontaktpersonas. Šāds skaitlis plus mīnus 50 cilvēku robežās ir jau kādu laiku, visu decembri. Viens policists ir nomiris no Covid-19 izraisītajām komplikācijām, vairāki policisti to ir pārslimojuši smagā formā. Nav nekādi joki.
Starp citu, kā Ceļu policija tagad pārbauda, vai autovadītājs nav dzēris? Sen neesmu pūtis…
Ar uzpūšanu tikai konstatē, vai ir alkohols. Precīzāk ir pūst iemutnīšos, tad arī apkārt pūsts netiek. Mērījuma ņemšanā tiek izmantoti cimdi un viss cits nepieciešamais.
Kāds tagad ir sabiedrības kopējais noskaņojums – izprotošs, atsaucīgs, nervozs?
Zināma nervozitāte ir vērojama…
Salīdzinot ar pavasari.
Protams. Pavasarī vairāk bija satraukums, kas tā ir par slimību un kā izpaužas, tad pret policiju negāciju nebija. Tagad diemžēl esam nonākuši līdz tam, ka policijai nākas vairāk lietot represijas. Mēs ļoti ilgi centāmies tik bargus sodus nepiemērot, bet bija daļa sabiedrības, kas turpināja pārkāpt ierobežojumus. Daudziem ir arī atkārtoti pārkāpumi, bija arī nesankcionēto masu pasākumu rīkotāji. Valstij diemžēl ir šie piespiedu mehānismi…
Es teiktu, nevis diemžēl, bet paldies Dievam, ka valstij tādi ir.
Man jau gribas teikt "diemžēl", es labprāt esmu par to, lai ir miers mājās un visi saprotoši izturas. Bet ir cilvēki, kas nesaprot, un tad ir sankcijas, kas izpaužas kā naudas sodi, un nedrīkst aizmirst, ka atsevišķos gadījumos ir kriminālatbildība, ja ārkārtas situācijas laikā tiek radīts būtisks kaitējums. Piemēram, ja var pierādīt, ka kāda klaji nihilistiskas attieksmes dēļ kāds cits ir saslimis vai pat nomiris. Kriminālatbildība ir paredzēta arī par huligāniska rakstura izpausmēm, tai skaitā par aicinājumu uz sabiedriskām nekārtībām. Arī vairāki šādi procesi mums ir saistībā ar tādiem pasākumiem kā tā saucamo brīvības braucienu organizēšana. Dažas šīs negatīvās izpausmes bija, manuprāt, ļoti bīstamas. Tas ir pūļa efekts mūsdienu izpausmē, kad pūlim vienoties palīdz interneta tīkls. Gribu aicināt cilvēkus padomāt un informāciju smelties no oficiāliem avotiem.
Situācija pasaulē ir jauna, nepieredzēta, un, pat ja liekas, ka rīkojumi ir neloģiski, ir jāsaprot, ka pie katra punkta, katra ierobežojuma ir ļoti rūpīgi strādāts, domāts, kā pasargāt kopējo sabiedrības veselību. Ir jāpadomā ārpus savas ierastās komforta zonas.
Kas ir tie, kuriem ir dūša būt agresīviem pret policiju? Kur rodas viņu bravūra?
Viena daļa bravūrīgo ir jaunieši, kuriem liekas, ka viņi jau dzīvē visu zina un saprot, un kuriem ir jūra līdz ceļiem. Internetā tā paust savu vienīgo pareizo viedokli ir vienkārši, it sevišķi anonīmi. Otra daļa, cik esmu novērojis, ir tādi, kas uz pandēmijas rēķina mēģina būvēt savu pazīstamību ar sev vien zināmiem mērķiem – varbūt nākotnei, bet par to negribu dziļāk izpausties. Vēl viena daļa ir to, kuri vienkārši pavelkas tiem pirmajiem līdzi. Protams, diskomforts ir visiem, arī man gribētos satikt radiniekus un normāli aiziet uz veikaliem, bet nedrīkst. Pie friziera arī gribas, teikšu atklāti!
Kā, jūsuprāt, attieksmi pret policiju ietekmē ziņās redzamie notikumi citās valstīs, kur demonstranti demolē veikalus un automašīnas vai – kā vasarā ASV – atsevišķās vietās pat pieprasa atcelt policiju?
Informācijas, turklāt dažādā mērcē pasniegtas, pieejamība, protams, veicina kādu rīcību, kādas izpausmes formas, un ne vienmēr tās ir tās labākās. Uzreiz saku, ka saistībā ar pagājušā gada 12. decembri (Covid-19 ierobežojumu noliedzēju mītiņu – red.) liels paldies visiem policistiem, kas bija ielās, strādāja Vecrīgā, nepadevās provokācijām un ļoti profesionāli noturēja līniju, lai nesāktos masveida nekārtības. Nepacietīgu un neapmierinātības pilnu ļaužu pūlī viens piliens var izraisīt smagas sekas. Mūsu darbinieki un arī pašvaldības policisti bija malači. Atsevišķi indivīdi tika aši neitralizēti, lai nesaasinātu situāciju, bet faktiski mums visiem kopā izdevās izvairīties no izteikti saasinātām sadursmēm ar dalībniekiem. Mēs šim pasākumam gatavojāmies ļoti rūpīgi, neesam aizmirsuši bēdīgi slaveno Vecrīgas grautiņu stāstu. Protams, gatavojāmies arī tādai notikumu attīstībai, mums bija paredzēti pietiekami spēki jebkuram scenārijam. Bet nu varbūt mūsu ziemeļu asinis nav tik karstas, veselais saprāts palīdzēja noturēt balansu.
Galu galā nav jau vēl tik ļauni. Kādas preces internetā var pasūtīt, pārtiku nopirkt varam, uz ielas ikdienā drīkstam iet. Protams, briesmīga ir attālinātā mācīšanās bērniem, arī maskas. Bet var taču ziņās paskatīties ne tikai grautiņus, bet arī to, kāda situācija pavasarī bija Itālijā, Spānijā, kur bija pilnīgs "lokdauns", pilnīga komandantstunda, cilvēki ārā drīkstēja iziet tikai uz pusstundu līdz tuvākajam veikalam. Mums tā nav, mūsu valdība rūpīgi cenšas turēt balansu starp to, kur ko ierobežot un kur atstāt brīvību. Jāsaprot, ka pārvietošanās un nosacīti arī brīvas izpausmes ierobežojumi ir tikai kopējā labuma vārdā. Nav tā, ka kādam ļoti patiktu šī situācija vai ka policija, uzliekot sodus, tagad papildina budžetu. Absolūtas muļķības – valstij no tādiem pasākumiem ir vieni vienīgi mīnusi!
Vai tagad, kad policijas resursi ir koncentrēti pandēmijas ierobežošanai, citas lietas necieš, nepaliek novārtā?
Nepaliek. Ar kovidierobežojumu kontroli pamatā nodarbojas Kārtības policija, pašvaldības policija, pierobežā – Valsts robežsardze. Kriminālpolicija, kas atbild par noziedzības apkarošanu, ikdienā dara savu darbu, veic izmeklēšanu. Presē šad tad var lasīt, ka ir notverti noziedznieki, atklātas lietas. Ikdienā aktīvi notiek noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošana, šaujamieroču un munīcijas nelegālas aprites apkarošana; nesen bija lasāma ziņa par 20 gadu senas slepkavības atklāšanu. Izmeklēšanas ziņā darbs notiek, tikai brīvdienās arī kriminālpolicisti papildina komandantstundas ievērošanas kontroles rindas. Cik mums resursu ir, tik ir. Manipulējam ar to, cenšoties panākt, lai cilvēki neizdeg.
Vai ir tā, ka tagad smago noziegumu ir mazāk, bet zādzību vairāk?
Krimināllikumā smago noziegumu kategoriju ir ļoti daudz, tās nav tikai laupīšanas un slepkavības. Pieaugums bija vērojams tieši saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielos apmēros, ar krāpšanu lielos apmēros, tieši interneta vidē. Laupīšanas ir samazinājušās, autotransporta zādzības arī samazinās, nav vērojams pieaugums zādzībās no mājokļiem. 2019. gadā bija 73 sadzīves slepkavības, 2020. gada 11 mēnešos – sešdesmit astoņas. Jā, pieaugums vērojams ģimenes konfliktu ziņā – 9496 pret 9027 visā 2019. gadā. Daudz runā par suicīdu pieaugumu, bet skaitļi rāda, ka nav izteikta pieauguma: 2019. gadā bija 288 pašnāvības, bet 2020. gada 10 mēnešos – 257 pašnāvības.
Kopumā var pat teikt, ka ir vērojams neliels noziedzības samazinājums. Cilvēki sēž mājās, uz robežas ir kontrole. Lietuvā, kuras, ja tā drīkst teikt, "viesmākslinieki" periodiski zaga mašīnas, ir pārvietošanās ierobežojumi. Iespējas veikt noziedzīgas darbības ir mazinājušās.
Vai "skaļo" slepkavību – Mārtiņa Bunkus, Pāvela Rebenoka – izmeklēšanā tiek izskatītas arī "viesmākslinieku" versijas?
Protams, strādā pie visām versijām. Nedrīkstu komentēt, varu tikai pateikt, ka šo lietu izmeklēšana nevienu mirkli nav apstājusies. Gaidīsim rezultātus. Vienmēr esmu bijis optimists, un arī šeit esmu optimists.
Cik laba ir sadarbība ar Krieviju noziegumu izmeklēšanas ziņā?
Pēdējo gadu ģeopolitiskais stāvoklis to, protams, ir ietekmējis. Tajā pašā laikā noziegumu apkarošanā sadarbība ir. Interpols strādā, ir arī tiešie kontakti. Noziegumu izmeklēšanā cenšamies nejaukt iekšā politiku.
Kad Ceļu policija izķers neredzamos velosipēdistus, kas diennakts tumšajās stundās brauc bez jebkādiem atstarotājiem?
Jā, gājēji un velosipēdisti biežāk nonāk situācijās ar galēji negatīvām sekām, uz ceļiem iet bojā. Tā ir nepārdomāta rīcība – "ar mani jau nekas slikts nenotiks". Ar kolēģiem domāju, kā varētu palielināt policijas klātbūtni ielās. Ceļu satiksmes uzraudzībā mums ir liels "nekomplekts" tieši Rīgas reģionā. Tāpēc redzu lielu potenciālu reaģējošā policijas spēka izveidē ar plašākām funkcijām, no kurām viena ir ceļu satiksmes uzraudzība, un iespēju variēt šos spēkus pēc nepieciešamības dažādos virzienos. Piemēram, tumšajā laikā vai pirmajā sniegā vairāk ceļu satiksmes uzraudzībai, bet vasarā vairāk sabiedriskās kārtības uzraudzībai vecpilsētā nedēļas nogalēs. Esam aprēķinājuši, ka līdzekļu ziņā to izdarīt spēsim, vairāk problēmu ir ar infrastruktūru. Ceru, ka 2022. gadā tiks ieviesta tehniskā vienība, ko sauks "mobilais iecirknis". Starp citu, tai būs arī epidemioloģiskais nodrošinājums.
Konceptuāls atbalsts no ministrijas mums ir. Tā nav unikāla prakse. Paredzam, ka policistam, kurš pabeidz Policijas koledžu, pirmā darbvieta policijā ir reaģējošais spēks, iemācoties strādāt uz ielas, apgūstot administratīvo procesu, kriminālprocesa un kriminālmeklēšanas pasākumu pamatus, komunikāciju ar sabiedrību un tā tālāk. Kad viņš gadu būs nostrādājis "uz zemes" un ieguvis pieredzi, tad varēs raudzīties tālākas specializācijas virzienā.
Pēdējais jautājums par patīkamo. Savulaik intervēju vienu no jūsu priekšgājējiem amatā Juri Rekšņu, kurš ir kaislīgs sēņotājs, un viņš stāstīja, ka reiz pārgājis vienam pakalniņam un aiz tā ieraudzījis kādas tūkstoš skaistas apšubekas. Vai jums ir gadījušies tik priecīgi pārsteigumi?
Velkot paralēles ar hobijiem, aizpagājušoziem noķēru četrarpus kilogramu smagu līdaku.
Smuka! Esat makšķernieks?
Cik laiks atļauj. Šogad uz ledus vēl neesmu bijis, bet gribas kādai līdakai pakaļ aiziet.
Jūs jau zināt, ka vislabāk ķeras uz tā ledus, uz kura kāpt ir bīstami, – uz pirmā un pēdējā.
Jā, bet martā, kad ir pēdējais ledus, līdakas ķert vairs nedrīkst. Tad var mēģināt iet uz asariem vai brekšiem. Protams, ja atradīsies brīdis brīva laika.