Ļaudonas patriots

Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītājam Artūram Portnovam ir 35 gadi. Par pārvaldes vadītāju mazajā pagastā viņš kļuva vēl pirms 34 gadu sasniegšanas. Daudzi sākotnēji nav sapratuši viņa motivāciju, domājot, ka ir jābūt kādiem slēptiem iemesliem, lai jauns vīrietis pamestu labi atalgotu darbu Rīgā un gribētu dzīvot tik mazā vietā tālu no galvaspilsētas. Tomēr Artūrs ir Ļaudonā uzaudzis, pavadījis lielu daļu savas dzīves, un šī vieta viņam vienmēr, arī Rīgā pavadītajos gados, asociējusies ar māju sajūtu. Viņš zināja, ka šeit kādreiz atgriezīsies. Sākums nebija viegls, tomēr jaunais vīrietis ir apņēmības pilns darbu turpināt, lai dzīve Ļaudonā kļūtu aizvien patīkamāka.  

Laucinieks pilsētā  

Artūru pazīstu jau vairākus gadus – mums abiem ir tuvs basketbols. Basketbola spēlē mēs, divi ārpus Rīgas dzimušie, pirmo reizi gan tikāmies tieši galvaspilsētā, bet šķiet, ka jau kopš tā brīža arī zināju, ka Artūrs ir no Ļaudonas. Tie kopējie paziņas, kuri viņu pazina ilgāk, reizi pa reizei mēdza apjautāties, kā klājas ļaudonietim, un dažreiz labsirdīgi pavilka uz zoba par šīs puses iedzīvotājiem raksturīgo akcentu, kāds piemīt arī iepriekšējam Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, kurš uzaudzis Madonas apkaimē. Artūrs šādas zobgalības nekad neņēma ļaunā, visu uztvēra ar humoru, tikai atkal un atkal atkārtoja, cik viņa dzimtā puse ir lieliska un ka neesot labākas vietas pasaulē, kur dzīvot.  

Humors ļaudoniešiem vispār esot raksturīga pazīme. Tas palīdzējis arī Artūram, kad puisis vidusskolas gados mācījās Rīgā. Tur viņš esot apcelts gan par savu izrunu, gan lielajām ausīm. "Bet tad es pats sāku par savām ausīm smieties – teicu, ka aizlidošu kā Dambo. Un, ja es pats par tām pasmejos, citiem jau vairs nav interesanti," viņš saka.  

Skolu pabeigt Rīgā, nevis Ļaudonā sanācis, jo jau no mazotnes puisis bijis apmāts ar basketbolu. Kad uzzinājis par Valtera basketbola skolu, mēģinājis izlūgties vecākiem, lai laiž uz turieni. Tobrīd viņi nebija gatavi savu 12 gadu veco dēlu laist vienu pašu uz galvaspilsētu, bet atļāva turpināt mācības 20 kilometru tālajā Madonā, kur basketbola iespējas, lai gan ne tik plašas kā Rīgā, tomēr nenoliedzami bija labākas nekā Ļaudonā.  

Tur visai ātri Artūrs arī sapratis, ka gluži profesionāls basketbolists no viņa nesanāks, – lai gan gribēšana bija liela, meistarības pietrūka. Tomēr vidusskolas laikā viņš pārcēlās uz Rīgu un mācības turpināja Rīgas Hanzas vidusskolā. Tajā bija nesen atklāta sporta zāle, taču spēles garšu tā līdz galam puisis nevarēja izbaudīt arī šeit – skolu savstarpējās basketbola sacensībās viņš laukumā bieži netika, un pārsvarā nācās sēdēt uz soliņa tā malā. 

Basketbols paliek  

Par neizdevušos sportista karjeru Artūrs gan daudz nepārdzīvo. Basketbolā Artūru varbūt neatcerēsies kā izcilu spēlētāju, tomēr šai spēlei viņš devis arī savu artavu – viņš lepojas, ka, mācoties Biznesa augstskolā Turība, bijis tas, kurš faktiski izveidojis tur basketbola komandu. Tagad tajā spēlējošajiem basketbolistiem tiek piedāvātas pat līdz 100% apmaksātas studiju iespējas.  

Kaut kur pa vidu studijām, uz laiku tās pārtraucis, puisis pastrādāja arī Anglijā veļasmašīnu rūpnīcā, pēc atgriešanās Latvijā izmēģināja spēkus SEB bankā un uzņēmuma Complete Payment Systems (CPS) palīdzības dienestā. Tomēr ne SEB, ne CPS viņš īsti nejutās savā ādā. To var saukt par liktenīgu sakritību – izrādījās, ka tajā pašā biroju ēkas stāvā, kurā atradās CPS, bāzējas arī Latvijas Basketbola savienība (LBS). Pēc kāda laika tā meklēja Komunikācijas nodaļas vadītāju, un Artūrs uzreiz bija gatavs pamēģināt. Toreiz viņam gan atteica – trūkstot pieredzes –, bet puisis neatkāpās un pieteicās savienībā par brīvprātīgo palīgu, kuri arī tobrīd tika meklēti. Tā kā par to nemaksāja, Artūrs turpināja strādāt arī līdzšinējo darbu, taču jau drīz vien savienībā bija ļoti labi sevi pierādījis, un, kad iepriekš noskatītais Komunikācijas nodaļas vadītāja amats atkal kļuva vakants, LBS to jau uzreiz piedāvāja Artūram. Viņam atlika vien piekrist.  

Pēdējais viņa amata nosaukums LBS bija jau Mārketinga un sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs. Papildus tam viņš pildīja arī Latvijas basketbola izlašu preses sekretāra pienākumus, komentēja spēles radio un televīzijā, bija spēļu informators un bieži vien – pat starplaiku izklaidētājs. Ar basketbola izlasēm pabijis arī daudzviet pasaulē, un tas bijis interesants laiks, tomēr pat tad Artūrs visu laiku zinājis – kādu dienu viņš grib atgriezties Ļaudonā.  

Ja nevar izbraukt, jāslēpo! 

2017. gada nogalē uz citu amatu pārgāja toreizējā Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāja, un Artūram divreiz nebija jāsaka – jaunais vīrietis pieteicās uz brīvo krēslu. Artūrs atceras, ka Madonas novada pašvaldības domes deputāti uz viņu sākotnēji skatījušies ar aizdomām, jo apšaubījuši, ka viņa īstā motivācija tiešām ir vēlme atgriezties sev mīļajā Ļaudonā, kur nākamā pagastveča alga būtu mazāka, nekā iespējams nopelnīt Rīgā. "Man viņi saka: tu esi pārāk labs! Mums ir novada kultūras nodaļas vadītāja vakance," stāsta Artūrs. Tomēr viņš šādam piedāvājumam nav piekritis un uzsvēris, ka grib strādāt tieši Ļaudonā. Galu galā Artūrs tika atzīts par amata konkursa uzvarētāju. Šo dažu gadu laikā aktīvajam pagastvecim arī vairākas partijas izteikušas piedāvājumu pievienoties, tomēr šobrīd viņš ne pie viena politiskā spēka biedru rindām nepieder. 

Taču tobrīd, kad Artūrs apstiprināts jaunajam amatam, viņam Ļaudonā nebija pat jumta virs galvas, jo arī vecāki un māsas tur vairs nedzīvoja. Jā, bija aizsaulē aizgājušās vecmāmiņas māja, kas bija pamesta jau vairākus gadus, un tās stāvokli, maigi izsakoties, nevarēja nosaukt par īpaši labu: sausā tualete, bez iespējas kārtīgi nomazgāties… Tobrīd, 2018. gada ziemā, kad ārā gaisa temperatūra bija aptuveni mīnus 26 grādi, mājā tā bijusi mīnus divi. Tomēr citas iespējas nav, tobrīd nodomājis Artūrs. Pats uzprasījies!  

Māja joprojām tiek remontēta, bet nu tajā iespējams normāli dzīvot, ko Artūrs jau kādu laiku arī dara kopā ar savu līgavu Katrīnu. Arī viņu Artūrs saticis tieši Ļaudonā. Esot pati pienākusi klāt kādā no pagasta ballēm. "Viņa ir tikpat dulla kā es," saka Artūrs un ar smaidu piebilst: "Labā nozīmē, protams!" Reiz abi gribējuši braukt svinēt Ziemassvētkus pie Artūra māsas, kura dzīvo blakus pagastā. Ārā kārtīgi snidzis, un abi sapratuši – kamēr automašīnu izraks no sniega, zudīs gan enerģija, gan laiks –, tādēļ izdomājuši, ka pie Artūra māsas dosies ar slēpēm. Artūrs vienmēr bijis kaislīgs slēpotājs, tādēļ šī ideja viņam nav likusies nekas ārkārtējs. Taču, lai ceļu padarītu interesantāku un sagādātu prieku autobraucējiem un garāmgājējiem, viņš izlēmis, ka distanci veiks Ziemassvētku vecīša tērpā. Katrīna, ne brīdi nešauboties, paziņojusi: ja tu būsi Ziemassvētku vecītis, tad es slēpošu rūķa kostīmā. Prieks ne tikai pašiem, bet ikvienam ceļā sastaptajam!

Māksla logos 

Artūram patīk iepriecināt cilvēkus. Viņš cenšas atrast kopīgu valodu ar visiem Ļaudonas pagasta iedzīvotājiem – tādu ir ap 1300. Izvadājot pa Ļaudonu, pagasta pārvaldes vadītājs ir gatavs stāstīt par katru ēku, kas un kad tur atradies un kas tur ir šobrīd. Pats par sevi saprotams, viņš pazīst arī vietējos – ja ne visus vienmēr pēc vārda un uzvārda, tad pēc sejas noteikti. Un visi zina viņu – mūsu vairākas stundas garajā pastaigā pa Ļaudonu tikai viens jaunietis Artūru nepasveicināja. Iespējams, neredzēja, jo steidzās. Ar jauniešiem Artūrs saprototies labi. Viņš piemin vietējos hiphopa māksliniekus – divus pamatskolēnus. Puiši jauni un talantīgi, tomēr viņu veidotajos skaņdarbos mēdzot būt, tā teikt, necenzēti vārdi. "Reiz viņus satiku uz ielas, un abi tā kā sabijās – laikam domāja, ka pārmetīšu viņiem kaut ko par tām rupjībām.