Kuldīdznieks Arvis Sprude ar riteņbraukšanu nodarbojas tikai desmit gadu. "Skolas laikā spēlēju futbolu – kādas nu tās iespējas Kuldīgā bija – un paralēli dejoju. Vecāki mani neaizveda uz riteņbraukšanu, un tā man īsti saskares arī nebija. Laikam jau likās dārgs sporta veids. Apkārt visi draugi spēlēja futbolu, un es pavilkos viņiem līdzi," viņš stāsta. Dzīvē gan viss mainījās, un nu viņš ar riteni jau sasniedz rekordus.
Vada deju kolektīvu
Bērnudārzā vecāki Arvi aizveda uz deju nodarbībām. "Sākumā man nepatika. Var teikt, ka pat piespiedu kārtā nokļuvu pulciņā. Tomēr dejojis esmu visu laiku. Studiju laikā man sešos vakarā beidzās treniņš un pēc tam īsti nebija ko darīt. Lai aizpildītu laiku vakara stundās, izlēmu pieteikties Latvijas Universitātes deju kolektīvā Dancis. Savā ziņā tas bija arī izaicinājums, jo man teica, ka netikšu. Tomēr mani uzņēma. Pēc tam atkal teica, ka gan jau nekas nesanākšot, jo augumā esmu maziņš – dejošanai piemēroti esot gari puiši. Tā pamazām izsitos līdz divpadsmitniekam, kuri dejo koncertos un nevēro uzstāšanos no malas. Šobrīd dejošana puišu aprindās vairs nav tik populāra, bet tajā laikā bija četras atlases kārtas. Katru dienu atnāca ap divdesmit pretendentu, no kuriem piecpadsmit atsijāja. Tagad paņemtu visus divdesmit, jo vienkārši vairāk nav gribētāju."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. - 7. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!